Pāriet uz saturu

Kalāns

Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Kalāns
Enhydra lutris (Linnaeus, 1758)
Kalāns
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSermuļu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaŪdri (Lutrinae)
ĢintsKalāni (Enhydra)
SugaKalāns (Enhydra lutris)
Izplatība
  Aļaskas kalāna teritorija
  Āzijas kalāna teritorija
  Kalifornijas kalāna teritorija
  Ar sārto līniju iezīmēta agrākā dzīves teritorija
Iedalījums

Kalānus iedala 3 pasugās:

  • Aļaskas kalāns (E. l. kenyoni)
  • Āzijas kalāns (E. l. lutris)
  • Kalifornijas kalāns (E. l. nereis)
Kalāns Vikikrātuvē

Kalāns jeb Klusā okeāna jūrasūdrs, arī Pacifika jūrasūdrs[1][2] (Enhydra lutris) ir sermuļu dzimtas (Mustelidae) jūrā dzīvojošs plēsējs, kas ir vienīgā suga kalānu ģintī (Enhydra). Sarunvalodā kalānu bieži sauc par jūrasūdru, bet to nevajadzētu sajaukt ar Dienvidamerikā dzīvojošo jūrasūdru (Lontra felina).

Kalāns apdzīvo teritorijas pie Klusā okeāna ziemeļu krastiem; gan Āzijas krastiem, gan Ziemeļamerikas. Lai arī kalāns ik pa laikam uzturas uz sauszemes, tomēr lielāko sava mūža daļu tas pavada okeānā. Pieaudzis kalāns parasti sver 14—45 kg. Būdams viens no mazākajiem jūras zīdītājiem, tas ir smagākais dzīvnieks sermuļu dzimtā, lai gan lielākais ir Brazīlijas dižūdrs. Atšķirībā no citiem jūras zīdītājiem, kas siltumu ķermenī saglabā ar zemādas tauku palīdzību, kalānam, tāpat kā citiem ūdriem, nav zemādas tauku. Siltumu tas saglabā, pateicoties savam siltajam un biezajam kažokam.

Kalānus nemīl zvejnieki, jo kalāni un cilvēki ir iecienījuši vienas un tās pašas jūras delikateses. Kādreiz Klusajā okeānā dzīvoja 150 000—300 000 kalānu. Laikā no 1741. gada līdz 1911. gadam kalānus intensīvi medīja, gan lai atbrīvotos no konkurenta jūrā, gan lai iegūtu vērtīgo kažokādu. To populācija saruka līdz 1000—2000 dzīvniekiem. Dabas aizstāvji uzsāka aktīvu cīņu par kalānu sugas glābšanu. Mūsdienās kalānus aizliegts medīt, tiem ir ierīkotas aizsargājamas teritorijas un to populācija lēnām atjaunojas.

Kalāns ir klasisks piemērs ekosistēmas atkarībai pat no vienas sugas. Kalāni nodrošina brūnaļģu (Phaeophyceae) audžu veselību, jo ir gandrīz vienīgie plēsēji, kas barojas ar jūras ežiem. Jūras eži barojas ar zemākajām brūnaļģu daļām, atdalot tās no grunts. Brūnaļģu audžu panīkums un izmiršana rada kaskādveidīgu ekokatastrofu jūrā. Tie Klusā okeāna reģioni, kuros nedzīvo kalāni, pārvēršas par jūras ežu pārņemtiem, neauglīgiem tuksnešiem.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kalānam, lai iztīrītu kažoku, nav nepieciešams iziet krastā. Tas ir tik lokans, ka spēj aizsniegt jebkuru vietu ķermenī

Pirmo reizi zinātniski kalāns aprakstīts Džordža Stellera piezīmēs 1751. gadā. Kārlis Linnejs kalānu aprakstīja 1758. gadā.[3] Iesākumā tas tika nosaukts par Lutra marina, bet pēc vairākām vārda izmaiņām 1922. gadā ieguva zinātnisko nosaukumu Enhydra lutris. Vārds Enhydra sengrieķu valodā sastāv no 2 vārdiem: "en" nozīmē "iekšā", "hydra" — "ūdens", "enhydra" — "iekšā ūdenī".[4] Latīņu vārds lutris nozīmē "ūdrs".

Evolūcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sermuļu dzimtā kalāns ir unikāls ar to, ka neveido migas alās, tam nefunkcionē smaržu sekrēta dziedzeris zem astes un tas spēj dzīvot ūdenī, to nekad nepametot. Kalāns ir tik ļoti atšķirīgs no pārējiem ūdriem un citiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem, ka 1982. gadā daži zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka kalāns ir tuvāks radinieks roņiem nekā ūdriem.[5] Tomēr DNS pētījumi liecina, ka kalāna tuvākie mūsdienās dzīvojošie radinieki ir Eirāzijas ūdri, īsnagu ūdri un raibkakla ūdri. Tiem visiem pirms 5 miljoniem gadu bija kopīgs priekštecis.[6]

Fosilie atradumi liecina, ka kalāns nokļuva izolācijā Klusajā okeānā pirms 2 miljoniem gadu, attīstoties gan izmirušajai, aizvēsturiskajai sugai Enhydra macrodonta, gan mūsdienās dzīvojošiem kalāniem Enhydra lutris. Senākās liecības par kalāniem ir atrastas Krievijas krastos un Hokaido salā. No šejienes suga izplatījās uz austrumiem, virzienā uz Aļasku un uz dienvidiem gar Ziemeļamerikas krastiem. Salīdzinot ar lielajiem jūras zīdītājiem: vaļiem, sirēnām un airkājiem, kas jūrā sāka dzīvot pirms 50, 40 un 20 miljoniem gadu, kalāni ir jaunienācēji okeānā. Tajā pašā laikā tie ir labāk piemērojušies jūras dzīvei par airkājiem, kam mazuļi dzimst uz sauszemes.

Kalāni ir galvenā suga, kas uztur brūnaļģu audzes veselīgas, ēdot dzīvniekus, kas barojas ar jūraszālēm

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kalāns ir aktīvs visu diennakti, bet tam patīk dienas vidū pagulēt un atpūsties
Uz sauszemes kalāns ir neveikls un lempīgs

Kalāns ir viens no mazākajiem jūras zīdītājiem, bet smagākais sermuļu dzimtas dzīvnieks.[7] Tēviņi sver 22—45 kg, ķermeņa garums 1,2—1,5 m. Mātītes sver 14–33 kg, ķermeņa garums 1,0—1,4 m.[8]

Lai saglabātu ķermeņa siltumu, kalānam ir ļoti biezs kažoks: līdz 150 matiņiem uz 1 cm². Kalāniem ir biezākais kažoks pasaulē, nevienam citam dzīvniekam tas nav tik biezs. Kažokam ir divi slāņi: īsa pavilna un ūdensizturīgi akotmati jeb segmati. Akotmati nosargā pavilnu sausu, neskatoties uz to, ka kalāns savas dzīves laikā no ūdens var vispār neiznākt. Sausā un biezā pavilna sargā dzīvnieka ķermeni no atdzišanas. Kažoks ir biezs visu gadu un matiņi nomainās pakāpeniski.[8] Akotmatu spēja aizsargāt pavilnu ir atkarīga no tīrības, tādēļ kalāns kažoka tīrīšanai var aizsniegt jebkuru vietu savā ķermenī. To nodrošina gan dzīvnieka lokanība, gan elastīgā āda, kuru tīrot kalāns var pavilkt tuvāk. Kažoka krāsa parasti ir tumši brūna ar sudrabaini pelēku pazodi un pakakli. Brūnais tonis var variēt no dzeltenbrūna vai pelēkbrūna līdz gandrīz melnam. Pieaugušiem kalāniem galva, pakakle un krūtis ir gaišāki kā pārējais ķermenis.

Kalāns ir labi piemērojies dzīvei jūrā. Atrodoties zem ūdens, tas noslēdz nāsis un ausu atveres. Pakaļkājas, kas peldot ir visaktīvākās, ir garas, ķepas platas un pirksti savienoti ar peldplēvēm. Piektais pirksts pakaļkājām ir visgarākais, nodrošinot kalānam peldēšanu, kamēr tas atrodas uz muguras, toties uz sauszemes iešana tādēļ ir apgrūtināta. Aste ir īsa, bieza, nedaudz saplacināta un muskuļota. Priekškājas ir īsas ar ievelkamiem nagiem, priekšķepu spilventiņu āda ir raupja, kas palīdz noturēt slideno jūras medījumu.

Kalāns peldot izmanto savu pakaļgalu kā dzenskrūvi, kustinot to augšup un lejup. Kopā ar ķermeni strādā aste un pakaļkājas. Kalāns var peldēt ar ātrumu 9 km/h.[7] Zem ūdens tas izstiepjas garumā, piespiežot priekškājas pie ķermeņa, un piemērojas straumes plūsmai. Atrodoties virs ūdens, kalāns parasti peld uz muguras, kustinot pakaļkājas un asti uz sāniem. Atpūšoties, lai saglabātu siltumu vēsā laikā, sakrusto visas 4 kājas uz vēdera, bet siltā laikā pakaļkājas tiek turētas ūdenī, lai dzesētos. Pateicoties lielajam plaušu izmēram un starp pavilnas matiņiem uzkrātajam gaisam, kalāna ķermenis peld pa ūdens virsmu kā boja. Tā plaušas ir 2,5 reizes lielākas kā jebkuram atbilstoša izmēra sauszemes dzīvniekam.[9] Uz sauszemes kalāns ir ļoti neveikls un tā gaita gāzelīga. Skrien ar palēcieniem.

Kalānam ir gari, jutīgi taustes mati jeb vibrisi, kas palīdz orientēties un uztvert noslēpušos medījumu. Zinātnieki ir novērojuši, ka nekustīgā, mierīgā jūrā kalāns daudz ātrāk pamana medījumu pret vēju. Tas nozīmē, ka oža medījot ir nozīmīgāka nekā redze. Redze kalāniem ir diezgan laba gan virs, gan zem ūdens, tomēr roņiem tā ir labāka. Dzirde neizceļas dzīvnieku pasaulē, bet tā nav slikta.

Lai sevi sasildītu vēsajos ziemeļu ūdeņos, dzīvnieks patērē daudz enerģijas un katru dienu apēd barību 25—38% apjomā, salīdzinot ar savu ķermeņa svaru. Gremošanas sistēma ir ļoti efektīva: tā spēj paņemt no barības 80—85% uzturvielu un sagremot barību trijās stundās pēc apēšanas. Kalāns nepieciešamo ūdens daudzumu pamatā saņem no barības, bet dzer arī jūras ūdeni. Tā relatīvi lielās nieres spēj izfiltrēt jūras ūdeni, atdalot no tā sāli un nodrošinot dzīvnieku ar saldūdeni. Sāls izdalās ar urīnu, kas ir ļoti koncentrēts.[10]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atpūšoties kalāni ietinas jūraszālēs, lai tos neienestu atklātā jūrā
Atpūtas laikā kalāni pulcējas viena dzimuma baros

Kalāns ir aktīvs visu diennakti. Barošanās laiks sākas apmēram vienu stundu pirms saullēkta. Dienas vidū dzīvnieks atpūšas un guļ. Pēcpusdienā ir nākamās barošanās stundas, kas beidzas pirms saulrieta. Ap pusnakti kalāns medī un ēd trešo reizi. Ir novērots, ka mātītes ar mazuļiem biežāk barojas naktī nekā dienā. Barošanās aizņem 24—60% diennakts laika atkarībā no tā, cik bagātīgas ir barības ieguves vietas.

Daudz laika kalāns pavada, kopjot savu kažoku. Tas tiek notīrīts, izkritušie un savēlušies mati izvākti, kažoks ķemmēts un uzkasīts, lai starp pavilnas matiņiem ieplūstu gaiss. Kalāns gaisu pat iepūš pavilnas slānī. No malas izskatās, ka dzīvnieks kasās un knosās it kā tam būtu parazīti, lai gan kalāniem tādi nav zināmi. Ēšanas laikā tas ik pa brīdim griežas ūdenī, lai noskalotu barības atliekas no kažoka.[11]

Lai gan katrs pieaudzis kalāns barojas vienatnē, tie atpūšas grupās, kas veidojas pēc dzimuma principa. Vienā barā var būt 10—100 kalānu. Tēviņu bari parasti ir lielāki nekā mātītēm. Vislielākajā novērotajā barā bija apmēram 2000 dzīvnieki. Lai izvairītos, ka jūras straumes tos ienes atklātā jūrā, kamēr kalāni atpūšas vai ēd, tie mēdz sevi ietīt jūraszālēs.

Riesta laikā no pavasara līdz rudenim tēviņam, kas pārojas, ir nostiprināta teritorija, kurā barojas arī mātītes. Šajā laikā tēviņi rūpīgi apsargā savu teritoriju, nepieļaujot citu tēviņu iepeldēšanu tajā. Tomēr cīņas starp tēviņiem tiek novērotas reti. Mātītes brīvi pārvietojas no vienas teritorijas uz citu. Parasti viena tēviņa teritorijā uzturas kādas 5 mātītes. Tēviņi, kuriem nav savas teritorijas, uzturas vecpuišu baros, kas cenšas izceļot cauri teritorijām, kurās dzīvo mātītes, cerot uz pārošanos.

Savā starpā kalāni, tāpat kā citi ūdri, sazinās ar izkoptu vokalizāciju. Kalāna mazuļa raudāšana tiek salīdzināta ar kaijas kliedzieniem. Mātītes biežāk dūdo, bet tēviņi rūc. Ja kalāni ir satraukti, tie svilpo, šņāc vai īpaši ekstrēmās situācijas skaļi kliedz. Lai arī kalāni, kā visi ūdri, ir diezgan rotaļīgi, tos tomēr neuzskata par patiesi sociāliem dzīvniekiem. Tie daudz laika pavada vientulībā: medījot, kopjot kažoku vai aizstāvot sevi.

Barība un medības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kalānam ir garas un ļoti jutīgas "ūsas", kas palīdz atrast medījumu sliktas redzamības apstākļos

Kalāni uzturas seklos piekrastes ūdeņos un ienirst pēc medījuma. Pamatā tie medī dažādus jūras bezmugurkaulniekus, kā gliemjus, jūras ežus, vēžveidīgos un dažu sugu zivis, kā jūrasbullīšus un adatzivis. Medīti tiek dažāda izmēra jūras dzīvnieki, sākot ar sīkajiem gliemju krabjiem un beidzot ar milzīgiem astoņkājiem. Priekšroka tiek dota lielākam medījumam. Kalāns ir viens no retajiem dzīvniekiem, kas barības iegūšanai izmanto darba rīkus[12] — ar akmeņiem pārsit cietās jūras dzīvnieku čaulas un bruņas. Tas ļoti reti ēd jūraszvaigznes, bet nejauši apēstas brūnaļģes nesagremotas izceļo cauri dzīvnieka gremošanas sistēmai.

Kalāni medī seklos ūdeņos, bieži tieši pie jūras dibena. Lai gan tie var aizturēt elpu līdz 5 minūtēm, niršana parasti nav ilgāka par 1 minūti un ne ilgāka par 4 minūtēm. Kalāns ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas spēj pacelt un apgriezt akmeņus jūras dibenā, pārbaudot, vai zem tiem nav paslēpies kaut kas ēdams. Tas spēj ar priekškājām izplūkāt gliemjus no brūnaļģēm, ierakties dūņās, lai sameklētu dažādus sīkus dzīvniekus.[11] Tas ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas medī zivis biežāk ar priekškājām nekā ar zobiem.

Zem katras priekšķepas kalānam ir kaut kas līdzīgs ādas somai, ādas kroka stiepjas pāri krūtīm no vienas priekšķepas līdz otrai. Šajā krokā un visbiežāk kreisajā pusē tas uzglabā samedīto barību, kuru vēlāk, peldot uz muguras ūdens virspusē, apēd.[13] Kalāns ar priekšķepām saplēš ieguvumu un iebāž mutē. Mazos gliemjus tas spēj sakošļāt ar visām čaulām, bet lielākus sadala, lai tiktu klāt gaļai. Ēdot lielus jūras ežus, kas ir klāti ar asām adatām, kalāns tiem pārkož vēderu, kur adatas ir īsākas, un ar mēli izlaiza eža apvalku. Ja nepieciešams, lieto akmeni kā darba rīku. Pret akmeni, kas novietots uz krūtīm, tiek sasistas cietās jūras dzīvnieku čaulas, turot medījumu priekšķepās. Arī zem ūdens, lai no klintīm atskaldītu gliemezi jūras ausi,[14] kalāns lieto akmeni un 15 sekundēs spēj tam iesist 45 reizes. Lai atdalītu medījumu no klints, kalāns ienirst vairākas reizes.

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāna dabiskie ienaidnieki ir zobenvaļi un jūras lauvas. Mazuļiem bīstams ir arī baltgalvas ērglis.[12] Kalifornijas piekrastē kalānus apdraud haizivis, pamatā lielā baltā haizivs, tādēļ Kalifornijas kalānu kolonija neizplatās uz ziemeļu pusi. Interesants fakts: jūrā var atrast mirušus, haizivju nokostus kalānus, bet nav redzēts, ka haizivis kalānus ēstu. Tomēr vispostošākās ir naftas avārijas, tās var iznīcināt visu koloniju.[12]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kalāna mazulis lielāko dienas daļu pavada uz mātes krūtīm
Reizēm mazulis paliek kopā ar māti līdz tas ir pilnīgi pieaudzis

Kalāniem raksturīga poligāmija. Vienam tēviņam ir vairākas mātītes, tomēr ciešas saites pretējam dzimumam ir tikai uz dažām dienām.[11] Kalāni pārojas ūdenī. Tas reizēm ir diezgan brutāli, tēviņi sakož mātītes degunu līdz asinīm. Mazuļi dzimst visu gadu, taču visvairāk laikā no maija līdz jūnijam ziemeļu populācijām, bet no janvāra līdz martam dienvidu populācijām. Grūsnība, atkarībā no mātītes meklēšanās laika, ilgst 4—12 mēnešus, jo mātītei ir embrioniskā diapauze un embrija attīstību tā var atlikt. Kalifornijas kalāni vairojas katru gadu, atšķirībā no Aļaskas kalāniem, kas vairojas reizi divos gados.

Parasti ūdenī piedzimst 1 mazulis. Tas sver 1,4—2,3 kg.[15] 2% gadījumu piedzimst dvīņi, bet biežāk izdzīvo tikai viens mazulis.[7] Piedzimstot mazulim acis ir atvērtas, tam ir 10 zobi un biezs mazuļa kažoks. Mātes savus tikko dzimušos mazuļus laiza un kopj stundām ilgi. Pēc mātes veiktās kopšanas mazuļa kažoks ir piesātināts ar gaisu. Tā ir tik daudz, ka mazulis peld pa ūdens virsu kā korķis un nespēj ienirt. Pūkainais kažoks nomainās pēc 13 nedēļām.

Ar pienu māte mazuli zīda 6—8 mēnešus Kalifornijas populācijās, bet 4—12 mēnešus Aļaskas populācijās. Pieaugušu kalānu barību mātes pa gabaliņam sāk dot jau 1 vai 2 mēnešu vecumā. Kalāna piens ir ļoti trekns un barojošs, līdzīgāks jūras zīdītājiem, nevis pārējiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem. Peldēt un nirt mazuļi sāk mācīties dažas nedēļas pirms spēj ienirt līdz jūras dibenam. Iesākumā tie var noķert tikai jūraszvaigznes un oļus.[13] Patstāvību iegūst 6—8 mēnešu vecumā, lai gan reizēm, ja barības resursi nav pietiekami, mātes mazuļus pamet ātrāk. Ir arī otra galējība — reizēm mazulis paliek kopā ar māti, līdz ir pilnībā pieaudzis.[15] Kalānu mazuļu mirstība ir ļoti augsta, izdzīvo tikai 25%. Pieredzējušām mātēm parasti ir augstāks izdzīvojušo mazuļu skaits.

Mātīte ir vienīgā, kas rūpējas par mazuli. Ļoti retos gadījumos ir novērots, ka mātīte pieņem mazuli bāreni. Mātes ļoti rūpējas par saviem bērniem, tie nepārtraukti tiek pieskatīti, apmīļoti un sakopti. Tie pamatā atrodas uz mātes krūtīm, mātei guļot uz muguras. Kad mātīte dodas medīt, tā atstāj mazuli dreifējot uz ūdens virsmas, reizēm to ietin jūraszālēs, lai neaizpeld pārāk tālu. Palicis viens, ja nav aizmidzis, mazulis skaļi raud un sauc māti atpakaļ. Ir zināmi gadījumi, ka mātes joprojām nēsā savu mirušo mazuli vairākas dienas pēc tā nāves.

Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3—4 gadu vecumā, tēviņi 5 gados. Bieži vien tēviņi tiek pie pārošanās tikai vēl pēc vairākiem gadiem. Savvaļā kalāni var nodzīvot līdz 23 gadiem, bet vidēji 10—15 gadus tēviņi, un 15—20 gadus mātītes. Vecākais kalāns nebrīvē nodzīvoja līdz 28 gadiem. Savvaļas kalāniem nodiluši zobi var kļūt par iemeslu agrai nāvei.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalānam ir 3 pasugas, kas savstarpēji atšķiras ar auguma izmēriem un galvaskausa formu:[6]

  • Aļaskas kalāns (Enhydra lutris kenyoni) — sastopams gar Aļaskas un Kanādas ziemeļdaļas krastiem;[16]
  • Āzijas kalāns (Enhydra lutris lutris) — sastopams sākot ar Kuriļu salām un beidzot ar Komandora salām, šī ir augumā vislielākā pasuga, ar visplatāko galvaskausu un īsāko deguna kaulu;[17]
  • Kalifornijas kalāns (Enhydra lutris nereis) — sastopams pie Kalifornijas krastiem, visšaurākais galvaskauss, ar visgarāko deguna kaulu un vismazākajiem zobiem.[17]

Kalānu kolonijas un izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāni dzīvo piekrastes ūdeņos, kas ir 15—23 metrus dziļi, parasti neiepeld jūrā dziļāk par 1 km, kā arī meklē līčus, kas pasargāti no atklātiem okeāna vējiem. Kalāniem patīk piekrastes ar klintīm un akmeņiem, kas veido dabīgus aizvējus, jūraszāļu meži un rifi. Lai gan parasti kalāni izvēlas jūras ar akmeņainu dibenu, tie var dzīvot vietās ar smilšainu grunti vai arī vietās, kur krājas dūņas un saskalojumi. Kalāni daudz neceļo, tie var gadu atrasties dažus kilometrus lielā teritorijā.

Intensīvo medību dēļ vairāku gadsimtu garumā kalānu skaits dramatiski samazinājās. Zinātnieki uzskata, ka to populācija no 300 000 saruka līdz 1000—2000 īpatņiem, kas dzīvoja 13 kolonijās. Mūsdienās kalāni aizņem 2/3 no agrāk apdzīvotajām teritorijām. Pateicoties aizsardzības pasākumiem, kalānu skaits lēnām atjaunojas. Dažādās kolonijās atjaunošanās procesi rit atšķirīgi. Dažos reģionos kalāni ir savairojušies un dzīvo ļoti blīvi, bet citos — atjaunošanās procesi tikpat kā nenotiek. Šobrīd stabilas populācijas dzīvo Krievijas austrumu krastā, Aļaskā, Britu Kolumbijā, Vašingtonas štata krastā un Kalifornijā. Savukārt, Japānā un Meksikā dzīvnieki ir ievesti, lai atjaunotu šo valstu piekrastes kolonijas. Pateicoties cilvēku rūpēm un dažādām programmām, 2007. gadā pasaulē kopumā dzīvoja apmēram 107 000 kalānu.[18]

Aļaskas kalāns

Krievijas kalāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd Krievijas austrumu krastā dzīvo visstabilākā kalānu populācijas daļa. Pirms 19. gadsimta šeit dzīvoja 20 000—25 000 kalānu, kas bija apmetušies Kamčatkas, Kuriļu un Komandoru salu piekrastēs. Pēc lielo medību gadiem šajā reģionā palika apmēram 750 kalāni.[18] Kopš 2004. gada ir veiktas kalānu populācijas atjaunošanas programmas, kā rezultātā dzīvnieku skaits sasniedza 27 000, no kuriem 19 000 dzīvo Kuriļu salās, 2000—3500 Kamčatkas piekrastē un 5000—5500 Komandoru salās.[18] Kalānu pieaugums ir palēninājies, kas liecina, ka kolonija ir sasniegusi maksimālo kapacitāti, ko šis reģions var uzturēt.

Aļaskas kalāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Aļaska ir bijusi kalānu galvenā mītnes zeme. Aļaskas piekrastē 1973. gadā dzīvoja 100 000—125 000 kalānu. Neskatoties uz aizsardzības pasākumiem, 2006. gadā populācija bija sarukusi līdz 73 000.[19] Īpaši daudz kalānu izzuda Aleutu salu reģionā. Zinātniekiem īsti nav skaidrs, kāds bija skaita samazināšanās cēlonis. Vienā no versijām tika vainoti zobenvaļi.[20] Prinča Viljama jūras šauruma koloniju smagi izpostīja naftas kuģa avārija 1989. gadā.[11]

Kalifornijas kalāns

Britu Kolumbijas un Vašingtonas kalāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz dienvidiem no Aļaskas krastiem kalānu kolonijas ir nelielas un sadrumstalotas. Laika posmā no 1969. gada līdz 1972. gadam no Aļaskas uz Vankūveras salas ūdeņiem netālu no Britu Kolumbijas piekrastes aizveda 89 kalānus. No šiem dzīvniekiem attīstījās veselīga kolonija, un 2004. gadā to skaits sasniedza 3000.[21] Toties Britu Kolumbijas centrālās daļas piekrastē 1989. gadā atklāja jaunu kalānu koloniju, kurā 2004. gadā dzīvoja 300 īpatņi. Zinātniekiem nav zināms, vai šī kolonija izveidojās no dzīvniekiem, kurus ieveda no Aļaskas, vai tie bija pēcteči kalāniem, kuriem bija izdevies paglābties no kažokādu medniekiem.[21]

Uz Vašingtonas piekrasti laika posmā no 1969. gada līdz 1970. gadam pārveda 59 kalānus. Skaitīšanas dati uzrāda, ka 2004. gadā šeit dzīvoja 743 kalāni.

Kalifornijas kalāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc skaitīšanas datiem Kalifornijas piekrastē 2007. gadā dzīvoja 3026 kalāni. Pirms lielajām, rūpnieciskajām medībām Kalifornijas krastos dzīvoja 16 000 kalānu,[22] bet 1938. gadā bija izdzīvojuši tikai 50 Kalifornijas kalāni, no kuriem attīstījās mūsdienu kolonija, kas sastopama piekrastē no Sanfrancisko līdz Santabarbarai.[23] Lai izveidotu rezerves koloniju Kalifornijas kalānu pasugai gadījumā, ja kāda naftas avārija iznīcinātu vienīgo esošo koloniju, 1980. gados uz Sannikolas salu pārveda 140 Kalifornijas kalānus. Lai arī salas piekraste tika izvērtēta kā sugai piemērota, par pārsteigumu biologiem 2005. gadā tur dzīvoja vairs tikai 30 kalāni.[24] Dzīvnieku skaits katru gadu lēnām samazinājās, it kā tie pamazām migrētu atpakaļ uz kontinentu.[25]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «L_2009123LV.01000301.xml». eur-lex.europa.eu.
  2. ↑ Sloka N. (1979): Zooģeogrāfija. Rīga, "Zvaigzne".
  3. ↑ «Species of Concern (Threatened & Endangered Species)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 29. novembrī. Teksts " Washington Department of Fish & Wildlife " ignorēts
  4. ↑ Liddell, Henry George and Robert Scott (1980). A Greek-English Lexicon (Abridged Edition). United Kingdom: Oxford University Press. ISBN 0-19-910207-4. OCLC 17396377
  5. ↑ Koepfli, K.-P; Wayne, R.K. (December 1998). "Phylogenetic relationships of otters (Carnivora: Mustelidae) based on mitochondrial cytochrome b sequences". Journal of Zoology 246 (4): 401–416. doi:10.1111/j.1469-7998.1998.tb00172.x
  6. ↑ 6,0 6,1 Koepfli, Klaus-Peter; Deere, Kerry A; Slater, Graham J; Begg, Colleen; Begg, Keith; Grassman, Lon; Lucherini, Mauro; Veron, Geraldine et al. (2008. gada 14. febr.). "Multigene phylogeny of the Mustelidae: Resolving relationships, tempo and biogeographic history of a mammalian adaptive radiation". BMC Biology 6: 10. doi:10.1186/1741-7007-6-10. PMC PMC2276185. PMID 18275614.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Joe Allegra; Rhiannon Rath; Aren Gunderson. «Enhydra lutris (sea otter)». Animal Diversity Web.
  8. ↑ 8,0 8,1 «Sea Otters, Enhydra lutris». MarineBio.org.
  9. ↑ «Species Profile for Southern Sea otter (Enhydra lutris nereis)».
  10. ↑ Ortiz, Rudy M. (2001. gada 1. jūn.). "Osmoregulation in Marine Mammals". Journal of Experimental Biology 204 (11): 1831–1844. PMID 11441026.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 Reitherman, Bruce (Producer and photographer). (1993). Waddlers and Paddlers: A Sea Otter Story–Warm Hearts & Cold Water. [Documentary]. U.S.A.: PBS.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 «AquaFacts».
  13. ↑ 13,0 13,1 Marine Mammals of Eastern North Pacific and Arctic Waters (2nd ed.). Seattle, Washington: Pacific Search Press. ISBN 0-931397-14-6. OCLC 13760343
  14. ↑ «EUR-Lex - 32001R1637 - LV». Oficiālais Vēstnesis L 222 , 17/08/2001 Lpp. 0020 - 0028;.
  15. ↑ 15,0 15,1 Walker's Mammals of the World Volume II (Fifth ed.). Baltimore and London: The Johns Hopkins University Press. pp. 1141–1143. ISBN 0-8018-3970-X
  16. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. septembrī. Skatīts: 2008. gada 22. janvārī.
  17. ↑ 17,0 17,1 http://www.jstor.org/pss/1381977
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 http://2mn.org/downloads/bookshelf/mm3_book/254-307.pdf
  19. ↑ «Alaska Region - Marine Mammals Management». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. februārī. Skatīts: 2008. gada 15. janvārī.
  20. ↑ Schrope, Mark (15 February 2007). "Food chains: Killer in the kelp". Nature 445 (7129): 703–705. doi:10.1038/445703a
  21. ↑ 21,0 21,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 17. septembrī. Skatīts: 2007. gada 11. decembrī.
  22. ↑ «California otters rebound, but remain at risk». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. janvārī. Skatīts: 2007. gada 25. decembrī. Teksts " MailTribune.com " ignorēts
  23. ↑ «Western Ecological Research Center (WERC)». www.usgs.gov.
  24. ↑ http://www.fws.gov/pacific/news/2005/seaotterNR.pdf
  25. ↑ «Sea Otter Show Striking Variability In Diets And Feeding Strategies». ScienceDaily.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalāns
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kalāns&oldid=4175267"