Pāriet uz saturu

Amerikas pamatiedzīvotāju valodas

Vikipēdijas lapa
Čičenicā atrasts maiju jukateku valodā ap 11.—12. gadsimtu sarakstītais Drēzdenes kodekss

Amerikas pamatiedzīvotāju valodas ir valodas, kurās runā Amerikas pamatiedzīvotāji. Līdz eiropiešu ienākšanai Amerikas pamatiedzīvotāji apdzīvoja abus Amerikas kontinentus no Aļaskas un Grenlandes līdz galējiem Dienvidamerikas dienvidiem. Pie Amerikas pamatiedzīvotāju valodām pieder desmitiem valodu saimes, kā arī liels skaits izolētu un neklasificētu valodu. Ir ieteikumi iedalīt šo grupu trīs lielākās virsgrupās jeb makrosaimēs: eskimoaleutu, na-dene un amerindu valodas, taču to noraida turpat vai visi speciālisti.[1] Saskaņā ar UNESCO datiem, lielākā daļa Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju valodu ir uz izzušanas sliekšņa, un daudzas jau ir mirušas.[2] Visizplatītākā Amerikas pamatiedzīvotāju valoda ir dienvidu kečvu, kurā runā ap 6,9 miljoni Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju.

Pagātne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms eiropiešu ierašanās 11. gadsimta sākumā (skandināvu apmešanās Grenlandē un mēģinājumi apmesties Labradorā un Ņūfaundlendā) un 15. gadsimta beigās (Kristofora Kolumba ceļojums) abu Amerikas kontinentu iedzīvotāji sarunājās tūkstošiem valodās. Dažas indiāņu kultūras, piemēram maiji un navatli, bija izveidojušas savu rakstību. Kolonizēšanas laikā, saplūstot eiropiešu, indiāņu un afrikāņu valodām, izveidojās vairākas kreoliskās valodas.

Eiropiešu kolonizatoru un viņu vēlāk izveidoto valstu attieksme pret pamatiedzīvotāju valodām bija ļoti atšķirīga. Brazīlijā mūki cītīgi mācījās un sekmēja tupi valodas izplatīšanos. Daudzviet latīniskajās kolonijās spāņu misionāri bieži mācījās vietējās valodas, mudinot sludināt pamatiedzīvotājus dzimtajā valodā. Ziemeļamerikā misionārs Džons Eliots pārtulkoja un 1663. gadā publicēja Bībeli masačūsetsu jeb vampanoagu valodā.[3] Tomēr eiropieši arī aktīvi aizliedza indiāņu valodas un nomāca pamatiedzīvotāju kultūru. 18. un 19. gadsimtā jaunizveidotajās rietumu puslodes valstīs par oficiālajām valodām kļuva spāņu, angļu, portugāļu, franču un holandiešu.

Kaut arī daudzas indiāņu valodas ir nopietni apdraudētas, dažām pastāvēšanas briesmas nedraud. Atsevišķām valodām pat ir noteikts oficiāls statuss: guaranu Paragvajā un grenlandiešu (jeb inuītu) kopš 2009. gada Grenlandē. Oficiāli atzītas ir arī kečvu valodas Peru un aimaru Bolīvijā, taču valstiskā līmenī praktiski visur dominē spāņu valoda. Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV armijā par radistiem kalpoja vairāku cilšu pārstāvji (čeroki, čoktavi, lakoti, meskvaki, komanči, navahi), kuru dzimtajās indiāņu valodās rakstītās slepenās radiogrammas nespēja atšifrēt ne vācieši, ne japāņi. Mūsdienās universitātes, valdības un pamatiedzīvotāji strādā, lai saglabātu un atdzīvinātu indiāņu valodas.

Indiāņu valodu saimes Ziemeļamerikā un Vidusamerikā pirms eiropiešu kolonizēšanas
Hipotētiskā penutianu valodu virssaime Ziemeļamerikas rietumos, kas ietver 12 valodu saimes

Ziemeļamerika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļamerikā un Meksikas ziemeļos pamatiedzīvotāji runāja aptuveni 296 valodās. 269 no šīm valodām ir iedalītas 29 valodu saimēs. Pārējās 27 valodas ir izolētās vai neklasificētās valodas. Visizplatītākās valodu saimes ir na-dene, algiku un jūtu-acteku:

  • Jūtu-acteku; 1,95 miljoni runātāju, — kuru lielākā daļa dzīvo citā kultūras reģionā Vidusamerikā (navatlu — 1,5 miljoni runātāju un tarahumaru — 70 000);
  • Na-dene; aptuveni 200 000 runātāju (ap 180 000 no tiem runā navahu valodā);
  • Algiku; aptuveni 180 000 runātāju (galvenokārt krī un odžibvu valodās).

Ziemeļamerika ir zināma ar lielo valodu daudzveidību. Īpaši liela valodu dažādība bija sastopama Kalifornijā, kur 18 saimes apvienoja 74 valodas (salīdzinājumam — visā Eiropā ir 4 valodu saimes: basku, indoeiropiešu, urālu un afroaziātu). Cits reģions ar ievērojamu valodu dažādību bija ASV dienvidrietumi. Taču liela daļa šo valodu izzuda jau kolonizēšanas sākumposmā, atstājot par sevi vienīgi fragmentāras liecības.

Piezīmes:

  • Mirušās valodas vai valodu saimes apzīmētas ar simbolu †.
  • Iekavās norādīts valodu skaits dotajā saimē.
  1. Adaju † (1)
  2. Algiku (30)
  3. Alseanu (2) †
  4. Atakapu †
  5. Beotuku † (1)
  6. Cimšianu (2)
  7. Čimakuanu (2)
  8. Čimariku †
  9. Činuku (3)
  10. Čitimaču †
  11. Čumašanu (6) †
  12. Eselenu †
  13. Eskimoaleutu (7)
  14. Haidu (1)
  15. Irokēzu (11)
  16. Janu † (1)
  17. Jokutsu (3)
  18. Juču (1)
  19. Juku † (1)
  20. Jūmu-kočimu (11)
  21. Jūtu-acteku (33)
  22. Kado (5)
  23. Kaijuzu (neklasificēta) †
  24. Kalapujanu (3) †
  25. Kaohulteku † (1)
  26. Karankavu (neklasificēta) †
  27. Karuku
  28. Keresanu (2)
  29. Komekrudanu (3) †
  30. Kotonamu †
  31. Kusanu (2) †
  32. Kutenaju
  33. Maidu (4)
  34. Mivoku (15)
  35. Muskogu (9)
  36. Na-dene saime (39)
  37. Načezu † (1)
  38. Palaihnihanu (2)
  39. Plato penutu (4)
  40. Pomoanu (7)
  41. Salinanu †
  42. Sališu (23)
  43. Siu-kataubu (19)
  44. Siuslavu † (1)
  45. Solano † (1)
  46. Šastanu (4) †
  47. Takelmu †
  48. Tanoanu (7)
  49. Timuku †
  50. Tonkavu †
  51. Tuniku †
  52. Vakašanu (7)
  53. Vapo †
  54. Vašo
  55. Vintuanu (4)
  56. Zunu

Vidusamerika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusamerikas pamatiedzīvotāju kultūras reģions jeb t.s. Vidusamerikas lingvistiskais areāls aptver centrālo un dienvidu Meksiku, Belizu, Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu, Nikaragvu un ziemeļu Kostariku. Reģionam bija raksturīga liela valodu dažādība, — tas ietvēra sešas lielas valodu saimes un vairākus simtus atšķirīgu valodu. Vidusamerikas areālam izteikta arī vairāku gadsimtu garumā izveidojusies liela valodu savstarpēja izkliede, kā rezultātā atšķirīgām valodu saimēm ir kopīgas valodnieciskas īpatnības.

Vidusamerikas kultūras apgabali.

Vidusamerikas reģionu sadala astoņos mazākos apgabalos:

  1. Maiju apgabals aptver Jukatanas pussalu, Čjapasas un Tabasko štatus, Gvatemalu un Belizu. Sākotnēji šeit dominēja mikse-zokueanu saimes valodas. Taču, līdz ar maiju valodu izplešanos, tās saglabājušās vien kā atsevišķas izolētas salas.
  2. Oahaka valodnieciski ir visbagātākais apgabals, kurā bija ap 100 dažādu, savstarpēji svešu valodu. Arī šeit mikse-zokueanu valodas pamazām piekāpās citu valodu priekšā. Oahakas reģionā tās izspieda oto-mangueanu saimei piederošās sapoteku valodas, kā arī huavu un tekuistlatekanu valodas.
  3. Centrālās Meksikas apgabalā dominē navatlu valodas dialekti, kas savulaik izspieda oto-mangueanu saimi.
  4. Rietumu apgabalā visizplatītākā pamatiedzīvotāju valoda ir purhepeču; sastopamas arī dažas jūtu-acteku valodas un navatlu valoda.
  5. Reģionā Ziemeļu Stīpa mīt vairāku jūtu-acteku valodu (tepimanu un koru-huičolu grupas) un pameanu valodas pārstāvji; citas pamatiedzīvotāju valodas ir izzudušas.
  6. Golfa apgabala ziemeļu un centrālajā daļā dominē totonaku valodas; ziemeļi ir mājvieta arī huasteku indiāņiem, kuru valoda pieder maiju saimei. Dienvidu daļā noteicošā ir navatlu valoda, kas laika posmā no m.ē. 1000.-1500. izspieda mikse-zokue saimi.'
  7. Centrālamerikas apgabalā pamatiedzīvotāju valodas piederēja misumalpanu, jikakueanu un čibču saimēm; 200.-1000.g. tās izjuta spēcīgu maiju valodu ietekmi.
  8. Guerero apgabals izveidots, balstoties uz ietekmi, kuru dažādos laikos šajā novadā atstājušas Oahakas, Rietumu un centrālās Meksikas valodas.

Vidusamerikas tautas bija vienas no pirmajām, kas izveidoja savu rakstību. Senākie teksti tika radīti ap 1000.g. p.m.ē., bet lielākā daļa rakstīto avotu attiecināmi uz m.ē. 6.—9. gadsimtu. Mūsdienās Vidusamerikas valodās izmanto latīņu alfabētu.

Lielākās valodu saimes ir maiju, oto-mangueanu, mikse-zokue, totonaku, jūtu-acteku un čibču (tikai reģiona dienvidu daļā). Pie mazākām saimēm un izolētām valodām pieder purhepeču (taraskanu), huavu, tekuistlateku un misumalpanu. Daudzas Vidusamerikas valodas ir nopietni apdraudētas vai jau izzudušas, savukārt citas ir dzīvotspējīgas arī mūsdienās, tostarp maiju (virs 900 000 runātāju), nahuatlu (1,45 mlj.), mišteku (virs 500 000) un sapoteku (ap 450 000).

Dažas no lielākajām D-Amerikas valodu saimēm (izņemot lielāko saimi kečvu): tumšiem plankumiem izolētās vai šķietami izolētās valodas, pelēkiem plankumiem neklasificētas valodas vai valodas ar neskaidru klasifikāciju
  1. Alagüilaku (Gvatemala) †
  2. Čibču saime(Centrālamerika&Meksika) (29)
  3. Gvaimu (Kostarika&Panama), ap 130 000 runātāju
  4. Huavu (Oahaka), ap 13 000
  5. Jikakueanu (Hondurasa), ap 250
  6. Jumanu-kočimu saime (ASV&Meksika) (11)
  7. Koahuilteku (Teksasa&Koavila) †
  8. Komekrudanu saime(Teksasa&Meksika) (3) †
  9. Kotonamu (Teksasa&Meksika) †
  10. Ksinku saime (Gvatemala) (4) †(?)
  11. Kuiniku (ZA Meksika), neklasificēta †
  12. Kuitlateku (Gerrero) †
  13. Lenkanu saime (Salvadora&Hondurasa) (2) †
  14. Maiju saime (30)
  15. Maratino (ZA Meksika) †
  16. Mikse-zokueanu saime (Meksika) (12)
  17. Misumalpanu saime (Nikaragva&Hondurasa&Salvadora) (4)
  18. Naolanu (ZA Meksika) †
  19. Olmeku (Meksika: neatšifrēta valoda) †
  20. Oto-mangueanu saime (27)
  21. Purepeču, ap 170 000
  22. Seru (Sonora), ap 700-900
  23. Solano (ZA Meksika), neklasificēta †
  24. Tekuistlatekanu saime (Oahaka) (3)
  25. Totonakanu saime (Meksika) (15)
  26. Vaikuru (Lejaskalifornija) †

Dienvidamerika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidamerikā mūsdienās saglabājušās aptuveni 350 pamatiedzīvotāju valodas, savukārt eiropiešu kolonizēšanas sākumposmā 16. gadsimta sākumā to bija ap 1 500. Kontinenta valodu pārbagātība pielīdzināma vienīgi teju 1000 papuasu valodām.

Salīdzinājumā ar Ziemeļameriku un Vidusameriku, Dienvidamerikas valodas ir trūcīgāk dokumentētas, un to klasifikācija ir mazāk pētīta un ne tik rūpīgi izstrādāta. Klasifikācijas izveidošanā lielākie nopelni pienākas amerikāņu valodniekam, Pitsburgas Universitātes profesoram Terensam Kaufmanam (Terrence Kaufman).

Kunu cilts sieviete; kunu valoda pieder čibču saimei; tā ir dzimtā valoda aptuveni 58 000 Panamas indiāņu, kuri dzīvo trīs politiski autonomos rezervātos.

Ziemeļrietumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolumbijas kalnaine, Panama, Kostarika

  1. Andoku valoda (Kolumbija), ap 610 runātāju (2000.g.)
  2. Ansermu valoda (Kolumbija) †, iespējams, čokoanu saimes valoda
  3. Barbakoanu saime (Kolumbija&Ekvadora) (13), četras apakšsaimes, virs 50 000 runātāju:
    1. avanu apakšsaime (Kolumbija&Ekvadora) (3, divas no tām izzudušas), 21 000 runātājs 1986.g.
    2. kokonukanu (guambianu) apakšsaime (Kolumbija) (3, viena no tām izzudusi), 23 500 runātāju 2001.g.
    3. kaijapu-tsafiku (dienvidu?) apakšsaime (Ekvadora) (3, viena no tām izzudusi), ap 12 00 runātāju
    4. kañaru-purahu apakšsaime (Ekvadora) (2) †, maz pētīta
  4. Betoju (jiraru) valoda (Kolumbija) †, neklasificēta, izzuda 18.gs.
  5. Čibču saime (C-Amerika&Kolumbija) (22), ap 250 000 runātāju
  6. Čokoanu (čoko) saime (Kolumbija&Panama) (8—9), divas apakšsaimes, virs 100 000 runātāju:
    1. emberu (arī čoko) valoda (Kolumbija&Panama), dialektu turpinājums (kontinuums), ap 100 000 runātāju
    2. vaunanu (noanamu) apakšsaime (Kolimbija&Panama), ap 6000 runātāju
  7. Hiraharanu (jirajanu) saime (R-umu Venecuēla) (3) †, trīs apakšsaimes, visas izzuda 20.gs. sākumā:
    1. hiraharu (jirajanu) †
    2. aijomanu †
    3. gaijonu †
  8. Idabazu valoda (Kolumbija) †, neklasificēta, zināms tikai viens vārds un virsaiša personvārds
  9. Jurumangu valoda (Kolumbija) †, vienīgās liecības no 1768.g.
  10. Kamsu valoda (Kolumbija), ap 4000 runātāju
  11. Misumalpanu saime (Nikaragva) (4), ap 200 000 runātāju
  12. Paezu valoda (Kolumbija), ap 71 000 runātāju
  13. Puinavu valoda (Kolumbija&Venecuēla), ap 3000 runātāju 1977.g., neklasificēta
  14. Timoteanu saime (Venecuēlas Andi) (2) † (?), divas apakšsaimes:
    1. timotu-kuiku apakšsaime, iespējams, timotu "sirdī" ciematā Mutús 1977.g. joprojām 200 runātāju
    2. mukuču (mokoču)-maripu (miripu) †
Rekonstruēts taino ciemats Kubā; Lielo Antiļu salu pirmiedzīvotāju taino valoda piederēja aravaku valodu saimei.
Tikunu indiāņi 1865.g.; izolētā tikunu valoda ietilpst Brazīlijas valdības īstenotajā projektā, kas pirmiedzīvotāju minoritātēm nodrošina izglītību dzimtajā valodā; bez tam Peru un Brazīlijā ik gadu šajā valodā izdod ap duci grāmatu.

Rietumu Amazone

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Aravaku (maipuru) saime (D-Amerika&Karību reģions) (65, no kurām 31 valoda ir izmirusi), ap 630 000 runātāju, divas apakšsaimes:
    1. ziemeļu aravaku apakšsaime (30)
    2. dienvidu un dienvidu aravaku apakšsaime (35)
    3. piecu valodu statuss neskaidrs
  2. Aravanu saime (Brazīlija&Peru) (9), ap 4000 runātāju
  3. Čapakuranu saime (Brazīlija&Bolīvija) (9(14?)), piecu nabadzīgi dokumentētu valodu statuss ir neskaidrs, divas apakšsaimes:
    1. itene apakšsaime (4), vienīgā dzīvā valoda izzūdoša, 75 runātāji 2007.g.
    2. vari apakšsaime (5), 1300-1800 runātāju; 3 valodas izzudušas, viena izmirstoša
  4. Guahogoanu (vahivoanu) saime (Kolumbija&Venecuēla) (4), ap 36 700 runātāju
  5. Guamo (vamo) valoda (Venecuēla) †, neklasificēta valoda
  6. Harakmbutu saime (Peru) (2), vairāki simti runātāju, divas apakšsaimes:
    1. huačipaeru valoda, 311 runātāju 2000.g.
    2. amarakaeru valoda, 500 runātāju 1987.g.
  7. Juri valoda (Brazīlija) † (?)
  8. Kaničanu valoda (Bolīvija) †, izzuda ap 2000.g., iespējams, attāli radniecīga tekuiraku valodai
  9. Katukinanu saime (Brazīlija) (3), trīs apakšsaimes:
    1. kanamaru valoda, 1650 runātāju 2006.g.
    2. kataviksu (katavišu) valoda †
    3. katukinu valoda † (?), 1 runātājs 1976.g.
  10. Muniču valoda (Peru) †, izzuda 1990.g., neklasificēta valoda; iespējams, pieskaitāma aravaku saimei
  11. Otomakoanu saime (Venecuēla) (2) †, divas pirms ilgāka laika izzudušas apakšsaimes:
    1. otomaku †
    2. taparitu †
  12. Nadahupu (vaipu-jakuru jeb maku) saime, četras apakšsaimes:
    1. nadëbu (hirivai, guaribu/varivu, kaborí) valoda (Brazīlija), 300 runātāju 1986.g.
    2. davu valoda (Brazīlija), 94 runātāji 2004.g.
    3. hupdu-juhupu valoda (Brazīlija), 1720 runātāju 1995.g.
    4. nukaku-kakvu valoda (?) (Kolumbija), 400 runātāju 2005.g.
  13. Tekuiraku (abiširu) valoda (Peru) †, izzuda ap 20.gs. vidu, iespējams, attāli radniecīga kaničanu valodai
  14. Tikunu valoda (Brazīlija&Peru&Kolumbija), ap 40 000 runātāju, daudzskaitlīgākā Brazīlijas Amazones pirmiedzīvotāju valoda
  15. Tiniguanu saime (Kolumbija) (3) † (?), divi runātāji 2000.g.
  16. Tukanoanu saime (Kolumbija&Brazīlija&Ekvadora&Peru) (~25), ap 23 000 runātāju, četras apakšsaimes:
    1. rietumu tukanoanu apakšsaime (7), virs 3000 runātāju
    2. centrālā tukanoanu apakšsaime (2), ap 7000 runātāju
    3. miriti valoda †
    4. austrumu tukanoanu apakšsaime (15), ap 19 000 runātāju
    5. jaunu valoda (?), †, klasifikācija neskaidra
Viena no četrām hibaroanu ciltīm šuari; par kādreizējo "galvu mednieku" hibaro indiāņiem lasāms latviski tulkotajā Arkādija Fīdlera grāmatā "Ukajali dzelmēs zivis dzied".
Jagua cilts vecākais; jagua ir vienīgā dzīvā pebu-jaguanu saimes valoda un, neraugoties uz salīdzinoši nelielo cilts locekļu skaitu (ap 6000), gan jagua kultūra, gan valoda joprojām ir dzīvotspējīga.

Ziemeļu priekškalne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekvadoras priekškalne, Peru, Venecuēlas un Kolumbijas ziemeļaustrumi

  1. Andoku valoda (Kolumbija), 610 runātāju 2000.g.
  2. Boroanu-vitotanu saime (ziemeļrietumu Amazone), 2 apakšaimes
    1. boroanu apaksšaime (Peru&Kolumbija) (2), ap 3000 runātāju
    2. vitotoanu apakšsaime (Peru&Kolumbija) (4—7), ap 13 000 runātāju; andokueru, koerunu un koihonu valodas dažkārt iedala tokanoanu saimē
  3. Hibaroanu saime (Peru&Ekvadora) (4), divas apakšsaimes:
    1. hibaro apakšsaime (3), ap 60 000 runātāju
    2. avajunu (aguarunu) valoda, 38 300 runātāju 2000.g.
  4. Huaoranu (arī vaoranu, sabelu) valoda (Ekvadora&Peru), 1600-2000 runātāju
  5. Jaruru (japinu, pume) valoda (Venecuēla), 5840 runātāju 2001.g.
  6. Kahuapanu saime (Peru) (2), divas apakšsaimes:
    1. čavahuitu valoda, 11 400 runātāju 2000.g.
    2. jeberu (heberu) valoda, 2500 runātāju 2006.g.
  7. Kandošu-šapru valoda (Peru), 3000 runātāju
  8. Kofanu valoda (Ekvadora&Kolumbija), 1700 runātāju 2000.g.
  9. Omuranu (umuranu) valoda (Peru) † (?), iespējams, vēl daži valodas vai atsevišķu vārdu pratēji
  10. Pebu-jaguanu saime (ZA Peru&Kolumbija) (3), 5700 runātāju
  11. Takame-Jaruro (jaruroanu) saime (Venecuēla) (2), ap 6000 runātāju
  12. Tauširu (pinču) valoda (Peru), 1 valodas pratējs 2000.g.
  13. Urarinu (šimaku) valoda (Peru), ap 3000 runātāju
  14. Zaparoanu saime (Peru&Ekvadora) (6), izzūdoša, saglabājušās 3 ārkārtīgi apdraudētas valodas

Andi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Aimaru valoda, 3,4 miljoni runātāju
  2. Čolonanu saime (Peru) (2—3) †, 2—3 apakšsaimes:
    1. čolonu valoda †, izzuda ap 2000.g.
    2. hibitu valoda †, 500 runātāju 1850.g.
    3. kullu (kului) valoda †, neklasificēta, iespējams, čolonu saime; izzuda 20.gs. vidū;
  3. Kečvu valoda, 8,9 miljoni runātāju
  4. Močiku (čimu) valoda (Peru) †, izzuda ap 1920.g., bet zināmus vārdus un frāzes turpināja izmantot līdz 60. gadiem

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Arkādijs Fīdlers. Ukajali dzelmēs zivis dzied. Rīga. Liesma. (sērija "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi"). 1970.
  • Vladimirs Kuzmiščevs. Maiju priesteru noslēpums. Rīga. Zinātne (sērija "Apvārsnis"). 1971.
  • Arturs Lielais. Konkistadori. Rīga. Liesma. (sērija "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi"). 1979.
  • Милослав Стингл. Индейцы без томогавков. Москва. Прогресс. 1984.
  • Г. Г. Ершова. Древняя Америка. Полёт во времени и пространстве.Северная Америка. Южная Америка. Москва. Новый Акрополь. 2007.


Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Campbell, Lyle (1997). American Indian languages: the historical linguistics of Native America. pg. 253. Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-509427-1.
  2. ↑ Gordon, Raymond G., Jr. (Ed.). (2005). Ethnologue: Languages of the world (15th ed.). Dallas, Texas: SIL Internacional. ISBN 1-55671-159-X. (Online version: http://www.ethnologue.com)
  3. ↑ A Short History of Boston by Robert J. Allison, p.14
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Amerikas_pamatiedzīvotāju_valodas&oldid=4015613"