Nikolā Flamels

Nikolā Flamels; Nicolas Flamel
Personīgā informācija
Dzimis	ap 1330. gadu; Pontuāza, Francija
Miris	1418. gada 22. martā ; Parīze, Francija
Tautība	francūzis
Zinātniskā darbība
Zinātne	alķīmija

Nikolā Flamels (franču: Nicolas Flamel; dzimis ap 1330. gadu, miris 1418. gada 22. martā) bija franču manuskriptu pārrakstītājs un tirgotājs. 17. gadsimtā izplatījās leģendas, kas viņam piedēvēja alķīmiķa darbību, saistītu ar filozofu akmens un dzīvības eliksīra atklāšanu, sasniedzot nemirstību. Saskaņā ar aprakstu, ko Flamelam piedēvēja 200 gadus pēc nāves, viņš alķīmijas noslēpumus apguvis no mūžīgā Klejojošā ebreja, kad bija ceļā uz Santjago de Kompostelu. Flamela tēls ir aprakstīts daudzos literāros darbos.

Biogrāfija

Nikolā Flamels piedzima ap 1330. gadu, netālu no Pontuaza pilsētas nabadzīgā ģimenē. Tiek uzskatīts, ka Flamela vecāki gāja bojā, kad viņš vēl bija jauns. Pēc vecāku nāves Nikolā pārcēlās uz Parīzi un sāka strādāt par publisko pārrakstītāju.

1368. gadā Nikolā Flamels apprecēja atraitni, kas no savām iepriekšējām divām laulībām bija mantojusi ievērojamu bagātību. Abi bija katoļticīgi, apmaksāja vairāku skulptūru uzstādīšanu baznīcās, bija filantropi. Flamels nomāja divas darbnīcas: vienu sev, otro — saviem palīgiem un kopētājiem. Viss laulāto īpašums tika uzskatīts par kopīgu. 1382. gadā Flamels dažu mēnešu lakā kļuva par 30 mājokļu un zemes gabalu īpašnieku. Sieva nomira 1397. gadā, atstājot Flamelam mantojumu. Vecumdienās Nikolā Flamels bija mecenāts, dibināja fondus, ieguldīja naudu mākslas attīstībā, finansēja kapliču un slimnīcu celtniecību.

Flamels nomira 1418. gadā. Līdz 1789. gadam slimnīca katru gadu īstenoja procesiju San-žak-la-Bušeri baznīcā, lai aizlūgtu par Nikolā Flameoa dvēseli. Dzīves gaitā Nikolā Flamels īstenoja 40 nozīmīgus ziedojumus slimnīcas labā.

Parīzē saglabājusies Nikolā Flamela māja, kura tika uzcelta 1407. gadā, tagad tā skaitās visvecākā mājaParīzē (Rue de Montmorency, 51. metro stacija Rambuteau).

Flamelam piedēvētā alķīmiķa darbība

Pēc tam, kad 1357. gadā Flamels kļuva par grāmatu veikala īpašnieku, viņš nopirka papirusu, kurš ir zināms kā Jūdejas Abrahama grāmata. 20 gadu laikā viņš mēģināja atrast "paslēpto jēgu" šajā grāmatā, daļa no kuras bija uzrakstīta aramiešu valodā. Lai iztulkotu grāmatas pirmo daļu, viņš kā svētceļnieks apmeklēja spāņu ebreju kopienas (tajā laikā ebreji nevarēja dzīvot Francijā). Vēlāk parādījās mīts, ka Nikolā Flamels uzzinājis patiesību par filozofu akmens būtību.

Pirms savas nāves 1418. gadā Flamels nopirka sev vietu San-Žak-la-Bušeri baznīcas kapsētā. Tā kā viņam nebija bērnu, visu savu īpašumu viņš atstāja baznīcai. Pēc viņa nāves parādījās leģenda par to, ka Flamels paredzējis savu nāvi un rūpīgi gatavojies tai. Pieļāva, ka bēres bijušas fiktīvas, bet Flamels ar savu sievu pazudis. Leģendai parādījās turpinājums, un ļoti bieži cilvēki stāstīja, ka satikuši Flamelu ar sievu pēc viņu nāves, piemēram, 1761. gadā Parīzes operā.

1624. gadā angļu valodā tika publicēts Flamela darbs "Dievišķa akmens, saukta Filozofu akmens, slepenais apraksts".

Pēc nāves

Divus gadsimtus pēc Flamela nāves viņa kaps tika atvērts, tomēr viņa zārks bija tukšs.^{[nepieciešama atsauce]}

XVII gadsimta ceļotājs Pols Luka stāstīja par savādu notikumu savā dzīvē. Reiz, staigājot dārzā netālu no mošejas Bursas pilsētā (mūsdienās Turcijas teritorijā), viņš esot saticis cilvēku, kurš apgalvojis, ka ir viens no labākajiem Flamela un viņa sievas draugiem. Pēdējo reizi ar Flamelu viņš esot saticies Indijā ne senāk kā pirms trim mēnešiem. Pēc šī cilvēka vārdiem Flamels un viņa sieva inscenējuši savu nāvi un aizbēguši uz Šveici. Ja viņa vārdi būtu patiesi, tad tobrīd Nikola Flamelam būtu jau 300 gadu.

18. gadsimta vecais priesteris Sir Morsels apgalvoja, ka redzējis Nikolā Flamelu strādājam pazemes laboratorijā Parīzē. Pēc viņa vārdiem, laboratorija bija atdalīta no apkārtējās pasaules ar septiņām durvīm.

1761. gadā Flamelu ar sievu it kā redzēja Parīzes operā. Pēc baumām, kopā ar viņiem esot bijis viņu dēls, kurš piedzimis Indijā.

1818. gadā pa Parīzi klīda cilvēks, kurš sauca sevi par Nikolā Flamelu. Viņš piedāvāja pastāstīt visus savus noslēpumus, ja viņam samaksās 300 000 fanku.

Interesanti, ka XIX gadsimta vidū kāds veikalnieks atrada Nikolā Flamela kapa plāksni. Veikalnieks izmantoja šo plāksni produktu griešanai. Tagad tā atrodas Klunī muzejā. Plāksnes augšējā daļā attēlots Svētais Pēteris ar atslēgu, Pāvils ar zobenu un Kristus, starp tiem Saules un Mēness figūras. Zemāk ir Flamela labdarības darbības epitāfija, tālāk raksts latīņu valodā "Dievs, uz tavu žēlsirdību ceru", mirušā ķermeņa attēls un uzraksts franču valodā "Nācu no pelniem, atgriežos pelnos. Dvēsele nāk pie tevis, Jēzus, Cilvēces glābēj, grēku atlaidēj".

Nikolā Flamela testaments

Ir uzskats, ka Nikolā Flamela testaments bija uzrakstīts XVIII gadsimta otrajā pusē.^[1] Pēc leģendas, testamenta pirmā versija bija uzrakstīta šifrā psalmu rokasgrāmatā. Šifra atslēgu viņš iedevis savam brāļadēlam. Katram šifra burtam bija savs variants, bet kopējais simbolu skaits bija 96. 1758. gadā Antuans Žozefs Pereneti un Sen-Marks dabūja Flamela testamenta kopijas un atšifrēja to. Viņi veltīja ilgu laiku testamenta atšifrēšanai. 1762. gadā Pereneti "Literatūras gadagrāmatā" informēja par to, ka eksistē nezināmais Nikolā Flamela literārais darbs. Tomēr teksta oriģināli ir pazaudēti. 1806. gadā parādījās testamenta tulkojums angļu valodā, tomēr testamenta saturs bija saīsināts un dažās vietās tas nebija precīzs. Tomēr 1958. gadā Endženoms Kanselje Parīzes Nacionālajā bibliotēkā atrada testamenta manuskriptu, kuru uzrakstīja Denijs Molinje.

Savā testamentā Flamels apraksta filozofu akmens pagatavošanas etapus. Pats testaments ir veltīts Flamela brāļadēlam. Nikolā Flamels vēlas, lai filozofu akmens recepte pazūd kopā ar viņu, to pašu viņš prasa izdarīt arī brāļadēlam.

Literatūra

Leģendas par Nikolā Flamela izgudrojumiem — filozofu akmeni un viņa ilgo dzīvi ir atspoguļotas fantastikas žanra literatūrā. Nikolā Flamels pieminēts tādās grāmatās, kā:

Viktors Igo — «Parīzes Dievmātes katedrāle»;
Gustavs Meirinks — «Baltais dominikānis»;
Hermanis Hese — «Narciss un Golmunds»;
Dens Brauns — «Da Vinči kods»;
Maikls Skots — sešu romānu sērija The Secrets of the Immortal Nicholas Flamel;
Andrejs Lazarčuks, Mihails Uspenskis — «Paskaties briesmoņa acīs»;
Aleksandrs Dimā (tēvs) — «Džozefs Balzamo»;
Hiromu Arakavi — Fullmetal Alchemist (mangas sērijas);
Polina Daškova — «Laimes avots»;
Tatjana Poļakova — «Mans otrais es»;
Dž. K. Roulinga — «Harijs Poters un Filozofu akmens»^[2];
Andžejs Sapkovskis — «Dievu kari»;
Antonio Rodrigess Himeness — «Vienradža alķīmija»;
Igors Proņins — «Pirāti. Delfīnu medības»;
Toms Hārpers «Noslēpumu grāmata».

Kinematogrāfija

«Harijs Poters un Filozofu akmens» (2001)
«Parīze. Mirušo pilsēta» (As Above, So Below, 2014)
«Fantastiskās būtnes: Grindelvalda noziegumi» (2018)

Atsauces

↑ «Testament of Flamel». Levity.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 8. augustā.
↑ «"Who is Nicholas Flamel? And other historical figures». nlm.nih.gov.

Ārējās saites

Various pieces of Nicolas Flamel Alķīmijas mājaslapa Levity.com (angliski)
Заметки с официального сайта Дж. К. Роулинг на русском языке
Из книги: Жак Саду «Алхимики и золото»

[1] «Testament of Flamel». Levity.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 8. augustā.

[2] «"Who is Nicholas Flamel? And other historical figures». nlm.nih.gov.

[1]

[2]