Latvijas ģeogrāfija

Latvija no kosmosa 2003. gada martā

Rīgas līcis pie Daugavgrīvas. 2006. gada 29. janvāris

Latvija atrodas Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Valsts platība ir 64 589 km², tai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, jūras robeža ar Zviedriju. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,94 metrus augstais Gaiziņkalns. Latvijas piekrastē jūra ir samērā sekla, lielākais dziļums ir 35 metri uz rietumiem no Kolkas, savukārt Rīgas līča lielākais dziļums ir 66 metri. Latvijā ir vairāk kā 12 000 upju, nozīmīgākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta. Savukārt ezeru ir vairāk kā 2000, Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks. Latvija atrodas mērenajā joslā un tās klimatu ietekmē jūras tuvums un no Atlantijas okeāna nestās gaisa masas, tāpēc Latvijā valda maigs un mitrs klimats un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Latvijas robežas garums ir 1878 km, no tiem jūras robežas garums ir 498 km, bet 1380 km ir sauszemes robeža: robežas garums ar Igauniju ir 343 km, ar Krieviju — 276 km, ar Baltkrieviju — 173 km, ar Lietuvu — 588 km.

Reljefs

I

I

1

2

3

4

5

6

7

II

1

2

III

1

2

3

4

5

IV

1

2

V

1

2

3

4

5

VI

1

2

3

4

5

6

7

8

9

VII

1

2

3

VIII

VIII

1

2

3

4

IX

1

X

1

2

3

4

XI

1

2

3

4

5

6

XII

1

2

3

4

5

XIII

XIII

1

2

3

XIV

1

2

XV

1

2

3

4

5

6

7

Latvijas fizioģeogrāfiskā rajonēšana.

• I — Piejūras zemiene: 1 — Bārtavas līdzenums, 2 — Piemares līdzenums, 3 — Ventavas līdzenums, 4 — Irves līdzenums, 5 — Engures līdzenums, 6 — Rīgavas līdzenums, 7 — Vidzemes piekraste
• II — Kursas zemiene: 1 — Ugāles līdzenums, 2 — Pieventas līdzenums
• III — Rietumkursas augstiene: 1 — Kurmāles pauguraine, 2 — Apriķu līdzenums, 3 — Bandavas pauguraine, 4 — Vārtājas viļņotais līdzenums, 5 — Embūtes pauguraine
• IV — Ziemeļkursas augstiene: 1 — Dundagas pacēlums, 2 — Vanemas pauguraine
• V — Austrumkursas augstiene: 1 — Abavas senleja, 2 — Vārmes nolaidenums, 3 — Saldus pauguraine, 4 — Spārnenes viļņotais līdzenums, 5 — Lielauces pauguraine
• VI — Viduslatvijas zemiene: 1 — Vadakstes līdzenums, 2 — Zemgales līdzenums, 3 — Tīreļu līdzenums, 4 — Upmales paugurlīdzenums, 5 — Taurkalnes līdzenums, 6 — Lejasdaugavas senleja, 7 — Viduslatvijas nolaidenums, 8 — Ropažu līdzenums, 9 — Metsepoles līdzenums
• VII — Idumejas augstiene: 1 — Limbažu viļņotais līdzenums, 2 — Augstrozes paugurvalnis, 3 — Gaujas senleja
• VIII — Tālavas zemiene: 1 — Burtnieka līdzenums, 2 — Sedas līdzenums, 3 — Trikātas pacēlums, 4 — Trapenes līdzenums
• IX — Sakalas augstiene: 1 — Ērģemes pauguraine
• X — Alūksnes augstiene: 1 — Veclaicenes pauguraine, 2 — Vaidavas pazeminājums, 3 — Malienas pauguraine, 4 — Gulbenes paugurvalnis
• XI — Vidzemes augstiene: 1 — Aumeisteru paugurvalnis, 2 — Mežoles pauguraine, 3 — Augšgaujas pazeminājums, 4 — Piebalgas pauguraine, 5 — Augšogres pazeminājums, 6 — Vestienas pauguraine
• XII — Austrumlatvijas zemiene: 1 — Adzeles pacēlums, 2 — Lubāna līdzenums, 3 — Aronas paugurlīdzenums, 4 — Aknīstes nolaidenums, 5 — Jersikas līdzenums
• XIII — Augšzemes augstiene: 1 — Sēlijas paugurvalnis, 2 — Ilūkstes pauguraine, 3 — Skrudalienas pauguraine
• XIV — Mudavas zemiene: 1 — Abrenes nolaidenums, 2 — Zilupes līdzenums
• XV — Latgales augstiene: 1 — Burzavas pauguraine, 2 — Rēzeknes pazeminājums, 3 — Maltas pazeminājums, 4 — Rāznavas pauguraine, 5 — Feimaņu pauguraine, 6 — Dagdas pauguraine, 7 — Augšdaugavas pazeminājums

Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos, pie Baltijas jūras. Augstākais punkts ir Gaiziņkalns (311,94 m vjl).

Latvijas ģeoloģiskajā griezumā ir divi atšķirīgi stāvi — senā Baltikas kontinenta kristāliskais pamatklintājs un platformas sega, kas galvenokārt ietver ordovika, silūra, devona un kvartāra nogulumus.

Pēc Zemes virsas reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes. Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene, Sakalas augstiene. Zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene, Tālavas zemiene, Veļikajas zemiene un Austrumlatvijas zemiene. Zemienes aizņem 60%, bet augstienes — 40% no valsts teritorijas. Latvijā ir 9 lielas augstienes un 6 lielas zemienes. Tās atšķiras ar augstumu virs jūras līmeņa un reljefa saposmojumu. Zemieņu un augstieņu robežu veido 90 m horizontāle. Latvijas rietumu daļā reljefa absolūtais augstums ir zemāks nekā austrumu daļā, tāpēc augstieņu un zemieņu robeža Kurzemē atbilst 50 m augstumam vjl., bet Vidzemē un Latgalē — līdz 140 m vjl. Augstienēs reljefs stipri ietekmē zemes izmantošanu. Lēzenās reljefa daļas relatīvi labo mitruma apstākļu dēļ tiek izmantotas lauksaimniecībā.

Latvijas reljefam raksturīgs zems hipsometriskais stāvoklis (0—312 m). Platības, kas augstākas par 200 m, aizņem tikai 2,5% no valsts teritorijas. Otra reljefa īpatnība ir lēzenu, zemu apvidu un paugurainu augstieņu mija. Tas savukārt ietekmē tādus fiziski ģeogrāfiskos apstākļus kā temperatūru, nokrišņu daudzumu, augsnes segas raksturu, pārpurvošanās procesus u.c., zināmā mērā arī dabas resursu apgūšanas procesu. Līdz 100 m virs jūras līmeņa atrodas 57%, no 100 līdz 200 m — 40,5% un augstāk par 200 m — 2,5% Latvijas teritorijas. Vidējais virsas augstums valstī ir 87 m virs jūras līmeņa.

Latvijas reljefa veidošanos ietekmējušas pamatiežu virsas reljefa raksturīgākās īpatnības: tās pacēlumu un pazeminājumu mija, kas nosaka visa tagadējā reljefa galvenās iezīmes, un seno upju tīkls, kurš noteic mūsdienu ieleju un dažu citu negatīvo formu izvietojumu. Bez tam svarīga nozīme bijusi kvartāra perioda vairākkārtējiem apledojumiem, no kuriem pēdējais — Valdaja apledojums, it sevišķi tā izzušanas stadijā, kopā ar minēto seno ieleju tīklu veidoja valsts reljefa galvenās detaļas. Liela nozīme tagadējā reljefa galīgajā izveidojumā pēcledus laikmetā bijusi senajiem Baltijas jūras baseiniem (Baltijas ledus ezeram, Joldijas jūrai, Ancilus ezeram, Litorīnas jūrai) un sauszemes reljefa veidošanās procesiem (upju erozijai, vēja darbībai, karsta procesiem u.c.).

Galējie Latvijas punkti

• Ziemeļi: 58°05' Z.p, akmens zīme "Baltās naktis", Valmieras novada Ipiķu pagasts
• Austrumi: 28°14' A.g, akmens zīme "Austras koks", Ludzas novada Pasienes pagasts
• Dienvidi: 55°40' Z.p, akmens zīme "Saules puķe", Augšdaugavas novada Demenes pagasts
• Rietumi: 20°58' A.g, akmens zīme "Zaļais stars", Dienvidkurzemes novada Nīcas pagasts

Administratīvais iedalījums

Latvijas administratīvais un teritoriālais iedalījums (kopš 2021. gada 1. jūlija)

No 2011. gada 3. janvāra līdz 2021. gada 1. jūlijam Latvijas teritorija tika iedalīta 110 novados un 9 republikas pilsētās (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils).

Kopš 2021. gada 1. jūlija Latvijā ir 36 novadi un 7 novados neietilpstošas valstspilsētas (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga un Ventspils).

Derīgie izrakteņi

Derīgo izrakteņu teritoriālo izvietojumu nosaka Latvijas ģeoloģiskā uzbūve. Izmantotos derīgos izrakteņus pēc to izplatības biežuma dala divās grupās. Ierobežotas izplatības derīgie izrakteņi veidojušies pirmskvartāra nogulumiežos. Tie ir kaļķakmens, dolomīts, māls un kvarca smilts. To izmantošanu ierobežo izplatība nelielā Latvijas teritorijas daļā (piemēram, kaļķakmens atrodams tikai Latvijas dienvidos un dienvidrietumos) un ieguves iespējas. Augstienēs virs šiem iežiem atrodas 20—170 m biezs kvartāra nogulumu slānis, bet zemienēs ieguvi traucē augstais gruntsūdens līmenis.

Otrajā grupā ietilpst plaši izplatītie derīgie izrakteņi — smilts un grants, kvartāra māls, saldūdens kaļķieži, kūdra un sapropelis. Šie derīgie izrakteņi sastopami daudzos Latvijas rajonos, un to izmantošanu parasti ierobežo teritorijas ģeoloģiskā uzbūve. Derīgo izrakteņu ieguve nav pieļaujama, ja tie atrodas tiešā apdzīvoto vietu tuvumā vai arī ainaviski augstvērtīgās dabas teritorijās. Maz izplatīti vai arī nepietiekami izpētīti derīgie izrakteņi Latvijā dzīlēs ir nafta, dzelzs rūda un brūnogles.

Kaļķakmeni izmanto cementa, tehnoloģisko kaļķu un kaļķa miltu ražošanai. Kaļķakmens iegulas atrodas Latvijas dienvidos un dienvidrietumos. Nozīmīgākās atradnes ir «Kūmas» Saldus novadā un «Auce» Dobeles novadā.

Dolomīta atradnes ir plašā teritorijā gar Gauju, Daugavu un Abavu, kā arī Zemgalē, kur jau kopš viduslaikiem kā dabisks būvakmens izmantotas dolomīta plātnes. Pašreiz dolomītu izmanto ēku un ceļu būvniecībai nepieciešamo šķembu ražošanai, kā arī būvkaļķu un dolomīta miltu ražošanai. Dolomīta atradnes atrodas Latvijas centrālajā un austrumu daļā Rīgas apkārtnē un Jelgavas, Ogres, Jēkabpils, Rēzeknes un Smiltenes novados. Lielākā ir «Aiviekstes» atradne Jēkabpils novadā, kurā iegūst 40—50% no Latvijas dolomīta.

Ģipšakmens ir viens no vērtīgākajiem derīgajiem izrakteņiem, jo Latvijā ir lielākie ģipšakmens krājumi Ziemeļeiropā. Izpētīts, ka mūsu valstī lielākie krājumi atrodas Salaspils novadā (Salaspils atradne) un Bauskas novadā (Skaistkalnes atradne).

Kvarca smiltīs kvarca saturs nav zemāks par 90—95%. Galvenā šo smilšu pazīme ir to gaišā (balta, dzeltenīga) krāsa. Kvarca smilti izmanto rūpniecībā un metalurģijā, kā arī ķieģeļu ražošanai. Latvijā kvarca smilts atrodama vienīgi Cēsu, Valmieras un Kuldīgas apkārtnē.

Mālu izmanto ķieģeļu, dakstiņu, kā arī mākslas un sadzīves keramikas izstrādājumu ražošanā. Devona māls ir augstvērtīgāka izejviela ķieģeļu ražošanā nekā kvartāra māls, kura kvalitāti pazemina lielais karbonātu daudzums. Nozīmīgākās māla atradnes ir «Liepa» Cēsu novadā un «Kuprava» Balvu novadā. Pašlaik regulāra māla ieguve notiek tikai Liepas atradnē.

Grants un smilts pēc ieguves apjoma ir visvairāk izmantotie derīgie izrakteņi Latvijā. Smilti un granti galvenokārt izmanto ceļu būvē un remontā, ēku būvniecībā un būvkonstrukciju ražošanā. Gandrīz katrā Latvijas pagastā ir smilts vai grants karjeri, kuru kopējais skaits pārsniedz 1500. Lielākās smilts un grants atradnes ir Vesetas (pie Pļaviņām), Kurzemes (pie Talsiem) un Cēsu.

Kūdra ir nozīmīgs Latvijas izraktenis ar ļoti plašu izmantojumu. Tradicionāli to izmanto augsnes ielabošanai, kā pakaišus fermās, kā kurināmo katlu mājās un termoelektrocentrālēs. Kūdras atradnes ir lielā daļā Latvijas novadu, bet nozīmīgākās no tām atrodas zemienēs.

Sapropelis iegūstams lielākajā daļā Latvijas ezeru. Tie ir ezernogulumi, kas veidojas, uzkrājoties, pārveidojoties un nogulsnējoties ūdensaugu atliekām. Lielākie sapropeļa krājumi ir Latgalē. Sapropeli var izmantot augsnes mēslošanai, kā lopbarības piedevu un arī medicīnā.

Klimats

Lorupes grava. 1998. gada 11. oktobris.

Latvijas teritorija atrodas mērenajā klimata joslā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Visai valsts teritorijai kopīgās klimata iezīmes nosaka galvenie klimata veidotāji faktori: saules starojums jeb radiācija un atmosfēras cirkulācija Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Latvijas klimatu ietekmē tās ģeogrāfiskais stāvoklis un teritorijas līdzenais reljefs, kas ļauj ieplūst dažādu virzienu atšķirīgām gaisa masām. Latvijā valdošie ir rietumu virzienu vēji. Gaisa masu kustība nosaka atmosfēras cirkulāciju virs Latvijas teritorijas un laikapstākļu atšķirības gada laikā. Valdošās ir mēreno platuma gaisa masas (pārsvarā — jūras, retāk — kontinentālās). Bieži vien laikapstākļus ietekmē arī arktiskās gaisa masas.

Izšķir četrus gadalaikus: ziemu, pavasari, vasaru un rudeni. Veģetācijas periods 175—195 dienas.

Cikloni no Atlantijas okeāna atnes jūras gaisa masas. Siltajā periodā to ietekmē veidojas mākoņains un lietains laiks. Aukstajā periodā cikloni rada atkušņus, padara maigāku pat visu ziemu. Līdz ar to Latvijā ir labi izteiktas jūras klimata pazīmes — neliela janvāra un jūlija vidējo temperatūru amplitūda, paaugstināts nokrišņu daudzums, nenoturīgi laikapstākļi. Ciklonu ietekmē ir liels mākoņainums — vidēji 160—180 apmākušos dienu gadā.

Ar anticikloniem Latvijā ieplūst kontinentālais gaiss, kas savas īpašības iegūst virs Eiropas austrumu rajoniem. Siltajā periodā kontinentālās gaisa masas laikapstākļus padara karstākus un sausākus, bet aukstajā periodā — aukstākus un saulainākus. Krasa temperatūras pazemināšanās (līdz -25 °C, -30 °C) ziemā visbiežāk ir saistīta ar anticiklonu ieplūšanu no Arktikas.

Latvijai, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, raksturīga bieža gaisa masu maiņa. Piemēram pāri Rīgai gada laikā iet vidēji 170 atmosfēras frontes, kas, tāpat kā cikloni, šķērso valsts teritoriju februārī, jūlijā un oktobrī. Frontes bieži pavada stipri vēji, tāpēc rudenī vērojams vētru maksimums, februārī — puteņu maksimums, bet jūlijā — vislielākais nokrišņu daudzums un visvairāk dienu ar pērkona negaisu.

Ģeogrāfiskais platums ir galvenais klimatu veidojošais faktors — no tā atkarīgs saules radiācijas daudzums, ko saņem Zemes virsa. Arī dienas garums dažādos gadalaikos atkarīgs no vietas ģeogrāfiskā platuma. Ziemā saule paceļas 9-10° virs horizonta (20.—25. decembris) un dienas garums ir 6—7 stundas. Vasarā Saule paceļas līdz 55—57° virs horizonta (20.—25. jūnijs), bet dienas garums ir 17—18 stundas. Šāda atšķirība saules augstumā virs horizonta un dienas garums ir cēlonis saules radiācijas pieplūduma nevienmērīgam sadalījumam pa gadalaikiem. Zemes virsu sasniedz ne tikai tiešie saules stari — tiešā radiācija, bet arī daļa atmosfērā izkliedētās radiācijas, jo Latvijā bieži vien ir apmācies laiks. Decembrī 1 cm² Zemes virsas Latvijā saņem apmēram 0,5—0,6 kcal, bet jūnijā — 15 kcal, taču vidējo temperatūru starpība decembrī (-3°) un jūnijā (+16°) nav tik liela kā saņemtās radiācijas starpība. Šeit savu labojumu ienes atmosfēras cirkulācija. Ziemā ar rietumu virziena vējiem no Atlantijas okeāna tiek atnestas gaisa masas, kuras sasildījusi Ziemeļatlantijas straume. Šīs gaisa masas ziemā temperatūru Latvijā paaugstina par 7—9°, bet vasarā — nedaudz (par 2—3°) pazemina. Ziemas mēnešos Latvijas teritorija saņem mazāk nekā 20—30% tiešās radiācijas, bet no marta līdz septembrim — 50—60% tiešās radiācijas, jo arī vasarā ir daudz apmākušos un lietainu dienu. Tādējādi katrs Latvijas valsts virsas kvadrātcentimetrs saņem tikai apmēram 80 kcal gadā — trešo daļu no Saules radiācijas pieplūduma. Tikai 20% no šī siltuma tiek patērēti gaisa sasildīšanai, 80% — nokrišņu iztvaicēšanai, kas pietiek, lai iztvaikotu tikai 50% nokrišņu. Tāpēc Latvijā ir pārlieku mitrs un notiek teritorijas pārpurvošanās.

Vidējo temperatūru svārstības valsts teritorijā nav lielas. Aukstākā mēneša — janvāra — vidējā temperatūra Baltijas jūras piekrastē ir -3 °C, valsts vidusdaļā -5 °C, bet austrumdaļā -7 °C. Vissiltākā mēneša — jūlija — vidējā temperatūra svārstās no +16 °C Baltijas jūras piekrastē līdz +17,5 °C Austrumlatvijā. Gada vidējā temperatūra visaugstākā ir Baltijas jūras piekrastē (+6,5 °C), Austrumlatvijā +5 °C, bet viszemākā — Vidzemes augstienē (+4,1 °C).

Klimatu ietekmē arī reljefa lielformas. Augstienēs, sevišķi Vidzemes augstienē, atšķirībā no līdzenumiem, raksturīga zemāka temperatūra, īsāks bezsala periods, lielāks mitrums un mākoņainums, ilgstošāka sniega sega. Nokrišņu daudzums sasniedz 700—800 mm gadā, bet Vidzemes augstienes rietumu nogāzē, kas ir mitrākā vieta Latvijā, — pat līdz 850 milimetriem. Līdzenumu apgabalos, pat Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, ir mazāk nokrišņu — 550—600 mm gadā, jo līdzenais reljefs neveicina gaisa masu pacelšanos un nokrišņu veidošanos. Zemgales līdzenums, ko no jūras gaisa masām pasargā Kurzemes un Žemaitijas (Lietuvā) augstiene, ir siltākais un sausākais rajons Latvijā.

Teretorijas mitrinājuma pakāpi raksturo hidrotermiskais koeficients, kas ir attiecība starp nokrišņu daudzumu laika periodā, kad diennakts vidējā temperatūra nepārsniedz +10 °C, un temperatūras summa grādos šajā pašā periodā. Šis koeficients izsaka nokrišņu iztvaikotspēju. Latvijā gada nokrišņu daudzums, sevišķi to daudzums veģetācijas periodā, pārsniedz iztvaikotspēju.

Atbilstoši Latvijas hidrometeoroloģijas pārvaldes datiem, visbiežāk pērkona negaisi, Latvijā plosās austrumos, Latgales līdzenumu daļā, arī Vidzemes augstienes rietumu daļā. Vismazāk šādi laika apstākļi vērojami Latvijas ziemeļrietumos, Ventspils rajonā.

Latvijas temperatūras rekordi
Temperatūra
Mēnesis	Jan	Feb	Mar	Apr	Mai	Jūn	Jūl	Aug	Sep	Okt	Nov	Dec		Rekords
Mēneša karstuma rekords (°C)	+10,0	+15,5	+20,8	+28,1	+34,4	+34,6	+36,0	+37,8	+32,0	+24,9	+17,2	+12,5		+37,8 (2014)
Mēneša aukstuma rekords (°C)	−43,0	−43,2	−34,4	−21,8	−10,5	−3,1	+1,1	−1,7	−7,3	−14,7	−24,6	−42,9		−43,2 (1956)
Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra

Hidrogrāfija

Daugava Naujenes apkārtnē

Pateicoties Rīgas līcim, kas gandrīz pāršķeļ Latvijas teritoriju divās daļās, tai ir ievērojama Baltijas jūras piekrastes līnija. Biezs upju tīkls, kuras ietilpst Baltijas jūras baseinā. Lielākās upes: Daugava, Lielupe, Venta, Aiviekste, Gauja. Daudz ezeru (2256 ezeri, kas lielāki par 1 ha). Lielākie ezeri: Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers. Purvi klāj 6% teritorijas. Lielākais purvs ir Teiču purvs (19 587 ha).

Upes

Latvijas novietojums mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu, kā arī veicina bagātīgu ūdens resursu veidošanos. Mitrā klimata, relatīvi lēzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskās uzbūves dēļ Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidēji uz katru teritorijas kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs). Arī nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā ir daudz upju. Latvijā ir vairāk nekā 12 400 upju. 880 upju garums pārsniedz 10 km, 17 no tām ir garākas par 100 km, bet pārējās upes ir īsākas par 10 km (to kopgarums 51% no visu Latvijas upju kopgaruma).

Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. To ielejas veidojušās pirms 10-13 tūkstošiem gadu pēc ledāja atkāpšanās. Dažu upju (Gaujas, Abavas, Daugavas) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Tās sauc par senlejām. Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Lielāko daļu ūdeņu uz jūru novada Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām. Latvijas ziemeļaustrumos ūdeņi pa Zilupi, Ludzu, Rītupi un citām Veļikajas pietekām caur Pleskavas un Peipusa ezeru un tad pa Narvu ietek Somu līcī. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē 500 km garā posmā jūrā ietek 114 mazas upes, kuras hidrologi apvienojuši 3 atsevišķos baseinos. Kopumā Latvijas teritorija ir sadalīta 9 sateces pamatbaseinos. Latvijas upēs ir jaukta ūdens pieplūde.

Garākās upes

Nr.	Nosaukums	Ieteka	Garums Latvijā (km)	Kopgarums (km)
1.	Gauja	Rīgas līcis	452	452
2.	Daugava	Rīgas līcis	352	1005
3.	Ogre	Daugava	188	188
4.	Venta	Baltijas jūra	178	346
5.	Iecava	Lielupe	136	136

Ezeri

Engures ezers

Ezeriem ir liela nozīme apdzīvoto vietu, tūrisma un rekreācijas, zivsaimniecības un arī citu saimniecības nozaru attīstībā. Latvija ir ezeriem bagāta zeme. Valstī ir 2256 ezeri, kuri ir lielāki par 1 ha, un to kopplatība sastāda aptuveni 1000 kvadrātkilometru. Latvijas ezeri pārsvarā ir nelieli. Tikai 16 ezeru platība ir lielāka par 1000 ha jeb 10 kvadrātkilometriem, tomēr tas veido 42% no kopējās Latvijas ezeru platības.

Visvairāk ezeru ir augstienēs (ap 40% ezeru atrodami Latgales un Augšzemes augstienē). Vismazāk ezeru ir Zemgalē, kur līdzenais reljefs un daudzās upes ūdeņiem neļauj uzkrāties. Ūdeņu bagātību Latvijā vēl papildina aptuveni 800 mākslīgās ūdenstilpes — HES ūdenskrātuves, zivju un dzirnavu dīķi. Vidējais ezerainums Latvijā ir 1,5%. Šis rādītājs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvā, bet daudz mazāks nekā Igaunijā (5%), Zviedrijā (8,5%) vai Somijā (9%). Latvijā daudz ezeru ir tāpēc, ka vēl nesenā pagātnē teritoriju klāja apledojums. Ledāja un tā kušanas ūdeņu darbības ietekmē izveidojās pauguriem un ieplakām bagāts reljefs, kas sekmēja ūdeņu noplūdi no pacēlumiem un tā uzkrāšanos pazeminājumos.

Pēc ezeru mineralizācijas rakstura vairums Latvijas ezeru pieder pie vidēji mineralizētajiem hidrokarbonātu klases ūdensbaseiniem. Kopējā ezeru ūdens mineralizācija ir 150—300 mg/l. Atsevišķos gadījumos (Svātavas ezerā) summārais sāļu sastāvs ir mazāks par 100 mg/l. No otras puses, piekrastes ezeros, kas ir hidrogrāfiski saistīti ar jūru, dažkārt ieplūst jūras ūdeņi un iespiežas hlorīdi, piemēram, Ķīšezera dibena slāņos hlorīdu daudzums neilgu laiku var būt 2000 mg/l, bet Juglas ezerā — 550 mg/l.

Ūdens temperatūra

Pēc termiskā režīma Latvijas ezeri pieder pie mēreno platuma grādu ezeriem. Gada gaitā izmaiņas ūdens temperatūrā ir saistītas ar sezonālām siltumapmaiņas un ūdens masu sajaukšanās svārstībām. Vasarā ezeros vērojama tiešā temperatūras stratifikācija (ūdens temperatūra pieaug dziļumā), ziemā — apgrieztā stratifikācija (ūdens temperatūra pieaug no ledus segas apakšējās virsas virzienā uz leju), bet pavasarī un rudenī — homotermija (temperatūra visā ūdens slānī ir vienāda). Pavasarī un rudenī ūdens temperatūra pāriet 4° robežai.

Vasarā visvairāk sasilst seklie ezeri. Visaugstākā ūdens temperatūra ir seklajos ezeros, kā arī dziļo ezeru virsējos slāņos (4—6 m dziļumā) ir jūlijā — augustā. Retos gadījumos ūdens virsa ezeros sasilst līdz 26—28 °C. Dziļos ezeros vidējo slāņu temperatūras maksimums vērojams septembrī — oktobrī, bet dziļākie slāņi nemaz nesasilst un to ūdens temperatūra visā vasaras sezonā praktiski nemainās. Piemēram, Svētezerā ūdens temperatūra vasaras vidū lielā dziļumā ir 7—8°, bet Rušonā (Ūbeļu līcī) un Drīdzī (austrumu un ziemeļaustrumu līčos) — tikai 5—6°. Visaukstākais ūdens ezeros ir ledus segas veidošanās laikā.

Kad ezeri aizsaluši, dibena gruntij atdodot siltumu, ūdens sasilst. Šis process ilgst visu ziemu, un tās beigās ūdens temperatūra pie gultnes sasniedz 3—4° seklos ezeros un līdz 2° dziļajos ezeros. Savukārt seklos caurteces ezeros un dīķos ūdens temperatūra ziemā paaugstinās nedaudz un pēc apmēram 1,5—2 mēnešiem atkal pazeminās. Ziemas beigās šajos ezeros iestājas otrs temperatūras minimums, tāpēc sevišķi smagi termiskie apstākļi ir tieši ziemas otrajā pusē.

Pazemes ūdeņi

Virszemei tuvākais pazemes ūdeņu — gruntsūdeņu slānis izveidojies kvartāra perioda nogulumos virs ūdens mazcaurlaidīgiem iežiem, kā piemēram, māla slāņiem. Gruntsūdeņus daudzviet izmanto kā dzeramo ūdeni. Šī ūdens slāņa biezums var būt no dažiem metriem līdz 50 metriem, ielejveida iegrauzumos — pat 100 un vairāk metru biezs. Gruntsūdeņi atrodas 1—5 metru dziļumā, bet paugurainēs 5—10 metru dziļumā, vietām arī dziļāk. Mazā dziļuma dēļ tie bieži tiek piesārņoti ar slāpekļa un fosfora savienojumiem, kurus izmanto zemkopībā, kā arī ar fermu un izgāztuvju notekūdeņiem. Latvijā aptuveni 20% aku ir piesārņots ūdens. Gruntsūdens dabiskā attīrīšanās norit lēni, tādēļ daudzviet, lai iegūtu labas kvalitātes dzeramo ūdeni, ierīko dziļurbumus. Daudzviet ūdeni saturošus iežu slāņus (smilšakmeni, dolomītu u.c.) vienu no otra atdala ūdeni necaurlaidīgi nogulumi, piemēram, māls u.c., tādēļ pazemes ūdeņi šādās vietās ir zem spiediena un tie tiek dēvēti par artēziskajiem ūdeņiem. Tie ir dzidrāki un vēsāki nekā gruntsūdeņi. Ūdens apgādei bieži izmanto pazemes ūdeņus, kas atrodas devona (smilšakmens, dolomīts) un kvartāra (smilts) nogulumus, tādēļ Latvija kopumā ir nodrošināta ar dzeramā ūdens resursiem, bet tie nav izvietoti vienmērīgi.

Atsevišķās vietās Kurzemē (Kolkas apkārtnē, Liepājas pilsētā), Zemgales līdzenumā un Rīgas apkārtnē kvalitatīvi ūdens resursi ir ierobežoti. Dziļākos pazemes ūdeņu slāņos palielinās izšķīdušo sāļu daudzums. Tāpēc no 100 metru (Kurzemes ziemeļos) līdz 400 metru (Vidzemes augstienē) dziļumā saldūdeņus nomaina sāļūdeņi. Ārstniecībā un pārtikā izmantojamos sāļūdeņus sauc par minerālūdeņiem. Latvijā dažu simtu metru dziļumā ir izplatīti nātrija hlorīda minerālūdeņi. Tos iegūst Valmieras, Mangaļu, Siguldas, Liepājas, Piltenes apkārtnē kā arī citur. Vienā litrā šāda ūdens ir izšķīduši 1 līdz 3 grami sāļu. Baldones un Ķemeru apkārtnē ir ārstnieciskie sērūdeņi. Tie veidojas, baktēriju klātbūtnē ar organiskajām vielām bagātiem purva ūdeņiem nokļūstot ģipša nogulumos. Pazemes ūdeņi nonāk upēs un ezeros vai arī pauguru un upju ieleju nogāzēs izplūst avotu veidā. Izplūstot virszemē, izklaidus teritorija, tie veido avoksnāju. Šādās vietās, izgulsnējoties ūdenī izšķīdušām vielām, daudzviet uzkrājas avotkaļķi jeb saldūdens kaļķieži. Tādās vietās rodas savdabīgi biotopi ar retām augu sugām. Avotkaļķu veidojumi ir Staburags un Raunas Staburags.

Purvi

Lielsalas purvs

Purvi aizņem 4,7% no valsts teritorijas. Purvu veidošanos nosaka apkārtējā vide: klimats, reljefs, minerālais pamatslānis, ģeoloģiskā uzbūve utt. Dažādos Latvijas apvidos šie apkārtējie vides faktori ir atšķirīgi. Klimatiski sevišķi spilgti atšķiras augstienes no līdzenumiem un zemienēm, kā arī republikas austrumdaļa no Rietumlatvijas jeb piejūras daļas. Ūdens režīmu stipri ietekmē reljefs. Vietās, kur reljefs līdzens, sakrājas ūdens, un tas ir par cēloni augsnes podzolēšanās vai arī gleja slāņa rašanās procesam, kura rezultātā sākas pārpurvošanās. Artikulētā reljefā ūdens ātri notek un purvu veidošanās tiek kavēta, tāpēc purvi sevišķi intensīvi attīstās līdzenumos un zemienēs.

Pēc augu segas, kūdras slāņa sastāva un minerālvielu daudzuma purvi iedalāmi zemajos jeb zāļu purvos, augstajos jeb sūnu purvos un pārejas purvos.

Lai gan purvi sastopami visā Latvijā, tie izvietoti nevienmērīgi. Augstienēs, kur labi attīstīts upju tīkls, purvu ir maz. Tie veidojas beznoteku ieplakās vai sausleju ieplakās, no kurām grūti novadīt ūdeni. Šādas ieplakas ir izdevīgas zemo purvu attīstībai, jo tur ieplūst minerālvielas no apkārtējām nogāzēm. Šīs ieplakas parasti nav lielas, tāpēc purvi, kas tur atrodas, ir mazi, bet līdz pat 10 m dziļi un dziļāki. Vairums purvu Latvijā ir radušies uz minerālzemes pārpurvošanās procesā. Lielu purvu Latvijā ir maz: no reģistrētajiem 5078 purviem 85,3% ir 1—100 ha lieli, 11,5% — 101—500 ha, 1,7% — 501—1000 ha, 1,4% — 1001—5000 ha, bet purvu, kas lielāki par 5000 ha, ir tikai 0,1%. Pēc tipiem purvi sadalās šādi: 69% no purvu kopplatības aizņem augstie purvi, 28,5% — zemie purvi un 1,8% — pārejas purvi.

Sevišķi daudz purvu ir šādos Latvijas reģionos:

1. Trīsstūrī starp Rīgu, Jelgavu un Tukumu (Rīgas smiltāju zemienē) atrodas galvenokārt sūnu purvi, no kuriem lielākie ir: Cenas tīrelis (10 628 ha), Ķemeru—Smārdes tīrelis (5104 ha), Kaiģu purvs (3290 ha), Medema purvs (2733 ha), Drabiņu purvs (1760 ha), Zaļais purvs (1586 ha), Slokas Labais-Kašķu (1570 ha), Ložmetējkalna (1508 ha), Raganu (1211 ha);
2. Kurzemes piejūras joslā, kur atrodas nelieli un diezgan sekli purvi — parasti no dažiem desmitiem centimetru līdz 2 m dziļi;
3. Austrumlatvijas zemienē, kur stipri pārpurvotajā Aiviekstes krastu un Lubāna ezera apkaimē izveidojušies lieli purvu masīvi, kas iekļauj ezeru no visām pusēm. Lielākie purvi ir Salas purvs (6225 ha), Bērzpils purvs (5100 ha), Baltie klāni (4064 ha), Lagaža-Šņitkas (3880 ha), Malmutas-Zamaru (2397 ha), Īdeņu (2145 ha), Lubānas purvs (1966 ha), Suļagola (1900 ha). Nedaudz tālāk no Lubāna ezera atrodas Teiču purvs (18 670 ha; lielākais purvs Latvijā) un Strūžānu purvs (4654 ha);
4. Ziemeļlatvijas zemienē, kur Rūjas, Sedas un Briedes upēm ir mazs kritums un vāja ūdens notece, šo upju baseinos izveidojušies lieli purvu masīvi, piemēram, Sedas tīrelis (7504 ha), Rūjas purvs (2607 ha), Lielais purvs (2543 ha), Madiešānu purvs (1776 ha), Purmuižas purvs (1204 ha) un citi.

Purvos ir milzīgi kūdras krājumi, kurus plaši izmanto, galvenokārt kurināšanai un mēslojumam. Purvi ir interesants pētniecības objekts, jo kūdras slāņos atspoguļojas pārmaiņas, kas notikušas augu valstī un klimatā pēcledus laikmetā.