Priekules vēsture

Priekules muižas kungu māja (pēc 1900).

Priekules skats ar baznīcu (ap 1909).

Korfu dzimtas kapi.

Priekules pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Priekules pilsētas galva Ernests Dreimanis.

Priekules vēsture aptver laika periodu kopš Priekules pilsmuižas izveidošanas līdz mūsdienām.

Korfu dzimtmuiža

Livonijas—Maskavijas kara laikā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs bruņiniekam Nikolajam Korfam (ap 1460—1524) izlēņoja zemi Lietuvas dižkunigaitijas pierobežā. Vēstures avotos Priekules muiža Grobiņas fogtejā pirmo reizi minēta 1483. gadā. No 1560. līdz 1609. gadam atradās Prūsijas hercogistes, pēc tam Kurzemes un Zemgales hercogistes Grobiņas pilskunga iecirkņa sastāvā.

Otrā ziemeļu kara laikā 1658. gadā Priekules pils aizsardzībai pret zviedru karaspēka uzbrukumu uzcēla nocietinātus caurbraucamos pils vārtus, kurus vēlāk sāka dēvēt par Zviedru vārtiem. Nelielā pakalnā lielceļa malā, kas veda uz Lietuvu, ap 1680. gadu uzcēla mūra baznīcu. Nostāsts vēsta, ka Priekules muižas kalējs Johansons nolaidies no baznīcas torņa ar pašdarinātiem spārniem. Par šādu rīcību viņu tiesāja Grobiņas pilī un sadedzināja uz sārta. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā Priekules muižu iekļāva Kurzemes guberņā. Pēc 1819. gada administratīvās reformas tā nonāca Aizputes virspilskunga iecirkņa Durbes draudzes novadā, bet pēc 1864. gada reformas Grobiņas apriņķī. Muiža atradās izdevīgā vietā, kur krustojās septiņi lielceļi, tādēļ pie tās izveidojās tirgus vieta un amatnieku apmetne.

Pilsētas izveidošanās

Par lielāku apdzīvotu vietu Priekule izveidojās pēc 1871. gada, kad netālu no vecās muižas kungu mājas uzbūvēja dzelzceļa Liepāja—Romni Priekules staciju. Uz muižas zemes uzcēla lielu ķieģeļrūpnīcu, 1883. gadā līdz tai uzbūvēja dzelzceļa atzaru, kā arī šaursliežu dzelzceļu uz ķieģeļu rūpnīcas īpašniekam piederošo kūdras purvu. 1887. gadā Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči pēc muižas īpašnieka pasūtījuma projektēja jaunu Priekules pili negotikas stilā. Pirmā pasaules kara sākuma posmā 1915. gadā Priekuli ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks. 1915. gadā uzbūvēja jaunu 74 kilometrus garu normālplatuma dzelzceļu no Priekules stacijas līdz Bajoru (Kretingas) dzelzceļa stacijai Lietuvā, iegūstot savienojumu ar Mēmeles (Klaipēdas) dzelzceļu tīklu. 1920. gada zemes reformas laikā 2697 ha lielo Priekules muižu sadalīja 173 vienībās un bijušajās muižas ēkās iekārtoja Priekules slimnīcu.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Priekules apkaimē notika Kurzemes cietokšņa otrā lielkauja, kas ar 10 dienu pārtraukumu ilga no 27. oktobra līdz 25. novembrim. Ciešot milzīgus zaudējumus, sarkanarmieši ieņēma 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā. Kauju laikā sagrāva Priekules baznīcu, ko atjaunoja no 1994. līdz 1997. gadam. Pie pilsētas atrodas lielākie Otrā pasaules kara brāļu kapi Latvijā ar vairāk kā 23 000 apbedījumiem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis veidots pēc tēlnieces Pārslas Zaļkalnes, arhitekta Artūra Zoldnera un dendrologa Aivara Laša projekta.

• 
  Priekules slimnīca ar Zviedru vārtiem ielas galā